Rītā Simona iet uz darbu. Un.. pēkšņi pamostas nepazīstamā istabā,aiz kuras logiem vīd ne tikai tropisks dārzs, bet arī vīrieši ar ieročiem rokās... bet ne tikai - ir arī ļoti skaists namatēvs.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Luciano, kurš gāja pēdējais, raida atbildes šāvienu.
"Pieliecies un skrien pie Felipes!" uzsauc Eduardo, bet tajā pašā laikā atskan šāviens arī no labās puses. Eduardo aizvelk mani līdz žodziņam, pie kura dodas arī visi pārējie, izņemot Luciano un Adriano. Viņi palikuši pie pretējā žoga, tēmējot uz pirmajiem šāvējiem.
Tiago, Vitors un Diego no busiņa arī palīdz.
"Rafael un Fabricio, ņemiet Simonu un skrieniet līdz Felipem, mēs jūs piesegsim," sauc Eduardo.
Ak, Dievs! Ak, Dievs! Ak, Dievs! Tā es savā prātā domāju, skriedama starp Rafaelu un Fabricio uz auto. Tāda sajūta, ka gribas ieraut galvu starp pleciem, ka sirds varētu pa muti izlekt un ka es varētu arī atslēgties un iekrist šokā. Tādas bailes, šķiet, pat nolaupīšanā nebiju piedzīvojusi. Skrienu un dzirdu, ka šāvieni nepārtrūkst. Tikuši līdz auto, visi salienam aizmugurējā sēdeklī ar mani vidū, jo Felipe piebraucis ar šofera pusi.
Auto sāk kustību, un mēs uzreiz nogriežamies mazā ieliņā pa labi, acīmredzot tāpēc, lai nebrauktu garām šāvējiem. Kādu brīdi visi klusēdami līkumojam pa ciemata ielām, līdz aizbraucam līdz mājiņām, caur kuru pagalmiem jābrauc uz villu.
"Kas tagad...?" drebošā balsī jautāju.
Rafaels nopūšas: "Jāpārbauda, kas notiek villā. Iespējams, tur arī vairs nav droši. Tad domāsim, kā rīkoties tālāk - laisties ar reaktīvajiem dzinējiem vai braukt uz pacēlāju."
"Kas būs ar pārējiem?"
"Tad jau redzēs," vīrietis mierīgi nosaka.
Man izbrīnā ieplešas acis.
"Kā jūs varat tik mierīgi runāt? Tie ir jūsu kolēģi, draugi!"
"Simona, tā ir mūsu ikdiena. Viņi dara savu darbu. Viņi visi ir tam apmācīti. Tagad mums jādomā nevis par to, bet par savu drošību. Par uzmanību, visiem atkāpšanās ceļiem. Mans galvenais uzdevums šobrīd ir nosargāt jūs. Esmu nākamais, kas par jums ir atbildīgs. Neļaušu, ka ar jums kaut kas notiek, aizstāvēšu jūs ar savu dzīvību," viņš pabeidz un saņem mani aiz rokas.
Tas izklausījās tik skaisti, lai gan saprotu, ka tas ir viņa darbs. Darbs un nekas vairāk.
Tad Felipe uzliek nakts redzamības brilles, pirms tam izslēgtams auto ugunis. Mēs tuvojamies mežam.
"Vai atcerieties, kā bija jāšauj?" pēkšņi jautā Fabricio.
"Ē, jā! Jānovelk te, jāatliec tas, jātēmē un jāšauj."
"Neizlaidiet ieroci no rokām. Te būs jums jaunas magazīnas, padodiet arī Rafaelam," stāsta Fabricio. "Un mēģiniet nešaut pie katra troksnīša, turklāt nešaujiet akli uz visām pusēm un bez mitas. Ja ātri iztērēsiet magazīnu, kritiskā brīdī būsiet bez aizsardzības. Izklausās muļķīgi tas, ko stāstu, un it kā pašsaprotami. Bet manā pieredzē visādi ir gājis. Cilvēks izbailēs vai šokā var rīkoties nesaprātīgi. Labāk atkārtojiet manis stāstīto kā mantru."
