Atmosties Brazīlijā

29.Eduardo pārsteigums

Ieskrienu savā istabā, aizcērtot durvis. Iekrītu uz vēdera gultā un ar seju spilvenā izkliedzos. Varbūt man tik asi nevajadzēja reaģēt? Vajadzēja pateikt mierīgi, visu izrunāt, piedalīties apspriešanā, kas saistīta ar manu došanos mājup, bet es uzvedos kā tāds bērns, kurš sabijies vai dusmās bēg prom. Pavisam neprofesionāli. Mani savā vaļā atkal pārņēmušas emocijas, jau kādu simtdesmito reizi šajās nepilnajās divās nedēļās.

Aši paņemu mobilo telefonu un aizsūtu Eduardo īsziņu.

"Lūdzu, atvainojies visiem manā vietā! Man tā nevajadzēja darīt, atkal stress. Tāpēc mazliet atpūtīšos. Ja mani vajag, tad droši pasauciet."

Nepaiet ilgs laiks, kad saņemu atbildi: "Neraizējies, mēs tā arī sapratām.Atpūties!"

Aizeju līdz skapim, lai nomainītu šīs ne visai ērtās alas drēbes. Uzģērbju džinsas ar baltu pusgaru piedurkņu krekliņu un bezpapēžu kurpes. Gulēt man negribas, tāpēc paņemu rokās savu mobilo telefonu un sāku pētīt bērnu fotogrāfijas. Kāda tagad būs mūsu dzīve? Bērniem kā tētis Kristaps nebija slikts. Varēja vairāk viņiem laika veltīt, mazāk sēdēt sportā ar aliņu rokās, bet to var teikt par ikvienu. Es arī varētu viņiem veltīt vairāk laika, neņemot citreiz darbu mājās.

Vai Kristaps slēps savus izgājienus, kad atgriezīšos? Kā tad man rīkoties? Pateikt uzreiz, ka visu zinu? Novērot, kā viņš uzvedas? Neko neteikt, mēģinot bērnu dēļ atkal sadzīvot? Ja es pateikšu, ka visu zinu, un viņš lūgsies - piedot? Ja nepiedošu, kas tad? Kā mēs visu nokārtosim?

Skatos fotogrāfijā, kurā visi četri esam Lido. Izskatāmies pēc mīlīgas ģimenītes ar smaidošām sejām. Vai es šo vīrieti vispār esmu mīlējusi? Kā es jutos, kad mēs sākām satikties? Laikam labi. Man patika viņa aplidošana, centieni mani satikt pēc iespējas biežāk. Vairs neatceros, kā jutos pirmajā skūpstā. Tik kaislīgi kā Rafaels laikam viņš mani nav skūpstījis. Taureņu sajūtu arī neatceros. Sekss ne tuvu nav stāvējis manam alas piedzīvojumam.

Vai es visu šo laiku būtu sevi maldinājusi? Vai es būtu piespiedusi sevi domāt, ka vīru mīlu? Nevaru teikt, ka neesmu bijusi laimīga. Man patika mūsu ģimenītes sajūta. Patika kopīgās brīvdienas, kurās bieži vien izdomājām ko interesantu. Man patika galda spēļu vakari, dauzīšanās, vienam otru kutinot. Patika, ka reizēm Kristaps atļāvās man uztaisīt svētdienās brokastis un aizbrauca viens pats ar bērniem paslidot vai uz kino, lai varu pabeigt kādu darbu.

Bet es atceros un apjaušu arī vēl kaut ko - neesmu jutusi piepildījumu. Viemēr esmu jutusi sirdī kādas neizskaidrotas ilgas, kaut kā trūkumu, ko centos izskaidrot ar rutīnu ikdienā. Neesmu jutusi, ka viņš mani saprastu vai pat tikai censtos saprast. Izrunāšanās mēģinājumus viņš sauca par manu histēriju, bat asaras - par izlikšanos. Vai es gribu to atpakaļ?

Ja negribu, ko es varu mainīt? Sagriezt dzīvi bērniem ar kājām gaisā un uzprasīties uz dzīvošanu Brazīlijā? Bet kā mana māte, draugi? Sākt dzīvi no jauna Latvijā?

Un kas ar Rafaelu un Eduardo? Negribu domāt, jāsāk runāt, tad redzēs.

Atceros savu paradumu Latvijā - minēt sudoku mīklas, kad smadzenes nevar atrast izeju, ceļu tālāk. Ieslēdzu mūzikas kanālu, apsēžos pie ovālā galda, atvērusi vaļā loga durvis, un ķeros pie risināšanas.

Pamazām manas domas beidz riņķot, un smadzenes pievēršas risināšanai. Vējiņš maigi plivina aizkaru, līdz manim atnesdams arī ziedu aromātu, kurus Maria atkal ielikusi uz galda vāzē. Žēl, ka skaistās, ar tādu mīlestību un apdomu koptās puķu dobes tā izpostītas. Kāpēc tā cilvēki dara? Nevarētu vienkārši pievērsties misijai? Par logiem skaidrs, mājā notikusi cīkstēšanās, bet te? Labi, ka manā istabā viss izskatās kārtībā un nesalauzts.