Atmosties Brazīlijā

13.Sanāksme

KRISTAPS

Kristaps guļ teltī, skatīdamies tās griestos un nespēdams aizmigt. Viņu plosa divējādas sajūtas - labsajūta un vainas apziņa. Viņš pagriežas uz labo pusi un kādu brīdi pēta Lāsmu sev blakus. Tā nu gan ir traks sievišķis, īsts spridzeklis gultā. Tādas sajūtas viņš nekad vēl nebija piedzīvojis. Ar Simonu viss ir skaisti, labi, mierīgi, bet viņa ir tik kautrīga un atturīga, toties Lāsma nekautrējās nemaz. Viņa teica - diez vai Simona prot novērtēt, cik labs vīrs viņai gadījies - nesmēķē, nepļēguro, ir lielisks gultā. Viņa ar Aldi pašķīrusies, jo kārtējo reizi atnācis mājās, pārdzēris jēgu. Šoreiz, kad mēģinājusi viņu apguldīt, sviedis Lāsmai ar statuju, knapi paspējusi noliekties tā, ka statuja trāpījusi pa plecu, nevis pa galvu. Mērglis tāds, nodomā Kristaps, viņš noteikti tādam kārtīgi sadotu pa muti.

Simonas drusku žēl, bet cerams, ka viņa neuzzinās, kas notika. Nevienam jau nav jāstāsta, jo viņi ar Lāsmu tikai izlādēja savu stresu. Vai Kristapam visu laiku jānomokās ar domām par to, ko dara viņa sieva, kur ir? Viņa pati taču aizbēga! Pati vainīga, ka nenokārtoja visu citādi. Atstāja vīrieša cilvēku vienu ar bērniem. Auklēšanās taču ir sieviešu darbs, labi, ka viņam Lāsma pa dienu palīdzēja - sapirkt nepieciešamo, paņemt visu vajadzīgo līdzi no mājām. Viņa ir tāda aša un apsviedīga, kādai juristei arī ir jābūt.

Ja viņš tagad celsies un dosies uz telti pie saviem puikām, neviens neuzzinās par viņu sakaru. Labi, ka Lāsmas meita aizmiga Zanes teltī, citādi viņiem šāda izdevība nebūtu gadījusies.

Kristaps klusiņām dodas uz savu telti, atcerēdamies, kā vakarā pagaidīja, kamēr visi aizmieg, runājoties ar Lāsmu par visādām tēmām, kamēr sarunas palika arvien neķītrākas. Tad Lāsma vienā mirklī kā tāda mežonīga kaķene metās viņam virsū, vēl tagad patīkamas tirpas pārskrien pa kauliem, visu atminoties, nodomā Kristaps un laižas snaudā.

EDUARDO

Eduardo ver vaļā vienu dāvanu pēc otras un krāmē kaudzītē kā tādu malku. Viss šķiet tik nevērtīgs, novazāts. Neviena dāvana nespēj līdzināties Simonas pasniegtajai. Ja varētu, viņš šo galdiņu visur vazātu sev līdzi, lai tikai varētu skatīties Simonas skaistajā fotogrāfijā pie rozā ziediņiem.

Te pēkšņi viņš sajūt, ka Simona uzliek galvu uz viņa pleca. Vīrietis aiztur elpu. Simona atver acis un viņam liekas, ka tūliņ burvīgais mirklis pārtrūks un viņa piecelsies. Bet Simona atkal ver savas acis ciet un iekārtojas vēl ērtāk. Viņš nespēj atturēties un apliek roku ap sievietes pleciem, viņai piekļaudamies. Viņš noliecas un ieelpo viņas smaržu, pēta garās skropstas, nedaudz uzrauto degungaliņu, maigo lūpu līniju, to, kā miegā lēnām cilājas viņas krūtis un pārcilā prātā dienas notikumus.

Vīrieša sirds uz brīdi pārstāja pukstēt, kad viņš pirms viesībām ieraudzīja Simonu skaistajā kleitā. Viņu vēl neviens tik sirsnīgi un patiesi nebija apsveicis. Lai arī uztraukusies, viņa tik dabiski izpildīja namamātes pienākumus, mācēja ar visiem viesiem sarunāties, bija pat meklējusi informāciju par Brazīliju. Viņa te tik ļoti iederējās! Kā mirdzēja viņas acis pārsteiguma priekšnesuma laikā! Eduardo nespēja pievērsties skatuvē notiekošajam, jo visu laiku bija jālūkojas Simonā. Un viņiem abiem tik labi saskan deju solis, šķita, ka abi izjūt viens otra ritmu, nemaz nevajadzēja pielāgoties. Ne tā, kā tā jaunā mākslīgā lelle, kura viņu raustīja uz visām pusēm un karājās kaklā. Kad viņa noprasīja, vai nevēlētos kopā kaut ko pasākt, un pēc negatīvas atbildes jautāja, kāpēc viņš tik stīvs un vai nav gejs, vīrietis atbildēja, ka tā nu gan nav viņas darīšana. Mākslīgā sieviete tā apvainojās, gandrīz vai skandālu izraisīja. Tāpēc viņš, lai to novērstu, lūdza piedošanu, jo vēl neesot ticis pāri iepriekšējām attiecībām. Labi, ka viņa vienkārši aizbrauca prom.