Atmosties Brazīlijā

31.Eduardo mokas

Atrāvusies no Eduardo, es redzu, ka balss, ko dzirdēju, pieder Rafaelam. Ak, nē! Šķiet, ka viņš arī portugāļu valodā teica "nē". Ko nu? Varu iedomāties, kā tas izskatās no malas. Noteikti man varētu piedēvēt vieglas uzvedības sievietes lomu.

Rafaels stāv sastindzis un tikai raugās te manī, te Eduardo. Viņa sejas izteiksme nav nolasāma. Es tajā neredzu ne dusmas, ne vilšanos, ne skumjas, ne nožēlu, ne nesapratni, tur ir viens vienīgs tukšums, it kā manā priekšā stāvētu nevis dzīvs cilvēks, bet gan tā čaula. Tad redzu, ka viņš cieši saspiež kopā lūpas un samiedz acis. Arī viss ķermenis kļūst sasprindzis. Viņš izskatās... ciets... un auksts.

"Rafael..." es saku un speru pāris soļus viņa virzienā, mazliet pastiepdama pretī roku.

"Vai kaut ko gribēji?" jautā Eduardo.

"Viss labi," viņš cieti nosaka, pagriežas uz papēža riņķī un dodas atpakaļ.

"Rafael!" es skaļāk uzsaucu, bet viņš metas skriet.

"Ak, Dievs!" es pie sevis nosaku.

"Kas notika?" jautā Eduardo.

"Daudz kas, Eduardo. Noticis daudz," saku un aplieku rokas sev riņķī.

Vīrietis pienāk man klāt un berzē man augšdelmus.

"Ja gribi, vari man izstāstīt. Tu taču zini, ka vari stāstīt visu, es palīdzēšu tikt ar to galā."

"Jā, zinu, bet nezinu, vai gribēsi to dzirdēt," skaidroju, galvu nodūrusi.

"Vai alā viņš tev ko nodarīja?" vīrietis dusmīgi pajautā.

"Nē, tā nav. Ir daudz sarežģītāk."

"Es nesaprotu, Simona. Un tu mani biedē."

"Kā jau teicu, es pati nesaprotu," atzīstos blakus stāvošajam vīrietim, kurš, pārtraucis berzēt manas rokas, palaiž mani vaļā. "Vai mums tas jāsavāc?" jautāju, norādīdama uz izliktajām mantām.

"Vēlies doties atpakaļ?" vīrietis jautā, un es pamāju ar galvu. "Nē, es pateikšu, lai kāds cits savāc, neraizējies. Ejam?"

Es atkal pamāju ar galvu un sāku iet virzienā, kurp aizskrēja Rafaels. Pēc pāris sekundēm dirdu Eduardo sekojam.

Viņš mani panāk un jautā: "Vai viss kārtībā?"

"Nē," es godīgi atbildu.

"Vai tu to nožēlo?"

Es apstājos un pagriežos pret viņu: "Nē, Eduardo, protams, ka nenožēloju! Bet tas ir tik sarežģīti! Kaut es spētu tev izstāstīt!"

"Vismaz pamēģini!" vīrietis ierosina. "Varbūt izdosies."

"Es baidos arī visu sabojāt. Baidos, ka izmainīsies tava attieksme pret mani, ka sāksi domāt par mani citādi. Es nesaprotu, kas ar mani notiek. Varbūt man tiešām vajag vienatnē pamatīgi visu pārdomāt."

"Un es baidos, ka tam var nepietikt laika. Tu atgriezīsies Latvijā, un tur viss var mainīties. Tavs vīrs var tevi pierunāt palikt, un tu man būsi zudusi. Laiks šobrīd ir mans ienaidnieks. Pamēģini man izstāstīt, varbūt palīdzēšu tikt ar visu galā, visu izlemt. Ja arī mani noraidīsi, vismaz zināšu, ka esmu mēģinājis, un tur vairs nevar neko darīt. Bet, lūdzu, pamēģini!"

Es stāvu un pētu Eduardo. Viņš izskatās gandrīz vai izmisis. Viņš gaida, ko teikšu. Vai man visu izstāstīt? Es noteikti viņu pārāk sāpināšu, vēl ļaunāk - viņš sāks mani uzskatīt par vieglas uzvedības sievieti, par necienīgu.