Atmosties Brazīlijā

2. Pamošanās

Pamostos no sajūtas, ka tieku pārsviesta pāri plecam. Atverot acis, redzu melnās uzvalkbiksēs un melnās ādas kurpēs tērptas kājas, asfaltētu segumu ar baltām svītrām un saklausu rūcošus un šņācošus trokšņus. Kad mēģinu pacelt galvu, lai saskatītu vairāk, jūtu, ka atkal pie sejas tiek kaut kas piespiests...

Atjēdzoties dzirdu vienmērīgi zumošu troksni. Galva šķiet kā ar vati piebāzta. Lēnām veru vaļā acis. Esmu kaut kādā telpā. Pa kreisi - siena ar ovāliem lodziņiem, kādi ir lidmašīnās, pa labi - dažu solu rinda. Uz tās sēž vīrietis melnā uzvalkā ar saulesbrillēm. Taču viņš pamana manu vājo galvas kustību un es atkal tieku aplaimota, kā pamanu, ar baltas drāniņas piespiešanu pie sejas...

Mostos no drausmīgām galvassāpēm. Ieklausos, bet nedzird neviena paša troksnīša. Lēnām veru acis vaļā un redzu skaistus zeltainas krāsas divu līmeņu griestus ar skaistām mazām lampiņām. Uzmanīgi paveros apkārt - pie pretējās sienas piestiprināts plakanais TV, zem kura plauktiņš ar pulti un maziem ziediņiem, lejā - kumode, uz kuras apaļā krāsaina stikla traukā sabērtas mazas konfektītes, un fotorāmītis ar skaistu kalnu ainavu. Pati guļu platā mīkstā gultā ar tumši sarkanu un zeltainu gultas veļu. Pie gultas galvgaļa sienas - milzīga Salvadora Dalī gleznas kopija. Gultai kreisajā pusē ir mazs tumši sarkans naktsskapītis ar mazu saulrieta fotogrāfiju rāmīti, bet labajā - tumši sarkans kosmētikas galdiņš - rakstāmgalds ar lampu, kurai riņķī kristāla piekariņi. Pa kreisi no TV ir skaistas durvis. Pa kreisi tālāk istabā - ovāls tumši sarkana koka galds ar mīkstiem atzveltnes krēsliem riņķī. Aiz tā, savukārt, ieapaļa stikla siena ar zeltainiem, gariem aizkariem. Pa labi no TV samanu šaurākas baltas durvis, pie sienas pa labi no manis - vēl vienas tādas pašas durvis. Tātad esmu šajā istabā viena.

Lēnām pieceļos sēdus un jūtu, ka ļoti slāpst. Uz naktsskapīša pamanu novietotu glāzi ar ūdeni. Sniedzos pēc tās un pārdomāju. Ja nu tur kaut kas piebērts vai pieliets klāt? Ja nu mani mēģina sazāļot? Bet kāds tam būtu iemesls? Neko neatļautu neesmu darījusi, neesmu nekāda pazīstamā persona. Muļķības, ja gribētu sazāļot, netransportētu taču kaut kur ar lidmašīnu.

Ak Dievs, kur es vispār atrodos? Vai vēl Latvijā? Ja nē - kurā valstī, vai - kontinentā... Paņemu glāzi un dzeru. Tas ir parasts ūdens ar maigu citronu garšu, kas mani patīkami atveldzē. Pamanu, ka viens no logiem ir verams kā durvis. Lēnām tuvojos logam, aiz kura redzama saulaina diena, skaists dārzs un maza mājiņa tālāk. Pieejot tuvāk, redzu, ka pie mājas sienas stāv un sarunājas divi muskuļoti vīrieši, un spēji atraujos atpakaļ. Mjā, es tieku apsargāta.

Jūtu, ka vajag izmantot tualeti, tāpēc dodos uz durvīm, kas nav pie TV sienas. Uzminēju - manā priekšā paveras ūdenszila telpa. Grīda izskatās kā stiklā iestrādāti olīši un gliemežvāciņi, sienas vizuļo, kā safīrzilas jūras ūdens, milzīga džakuzi vanna un dušas kabīne, plauktos dažādas tūbiņas un pudelītes, lufas, sūklīši. Akmens izlietne, fēns, matu ķemmes un kopšanas līdzekļi. Trepjveidīgā plauktiņā - dažādu krāsu dvielīši, mīksts gaiši zils halāts ar zelta izšuvumiem uz āķīša... Ak Dievs, ja es nebūtu pārbijusies un nesaprašanā, es noteikti no sajūsmas spiegtu.

Iegājusi atpakaļ istabā, apsēžos uz gultas un atceros somiņu - kur tā ir? Pamanu to uz krēsla pie kosmētikas galdiņa. Ātri paķeru un pārbaudu saturu - pase, maks, piezīmju grāmatiņa, tualetes piederumi, diktofons, pildspalva - itin viss ir savās vietās. Pat mobilais telefons - mēģinu zvanīt vīram, bet dzirdu, ka otrā līnijas galā sieviete laipnā valodā kaut ko stāsta. Mēģinu zvanīt vēlreiz, tas pats. Iedomājos, ka varbūt numuram nav pievienoti ārvalstu kodi, ko arī izdaru, bet bez rezultātiem. Kas tā ir par valodu? Ne itāļu, ne spāņu nav, iespējams, ka portugāļu. Vai es būtu atgādāta uz Portugāli? Pag, bet Brazīlijā arī runā portugāļu valodā. Paskatos mobilā telefona pulkstenī, Latvijā ir gandrīz divpadsmit naktī. Portugālē būtu desmit, tātad - jau tumšs, bet šeit spīd saule... Es esmu Brazīlijā?!?