Atmosties Brazīlijā

15.Drošības vairoga pārbaude

No rīta pamostoties, jūtos pasakaini, jo, šķiet, beidzot ir izdevies izkliedēt saspringumu un visus notikumus sakārtot smadzenēs pa plauktiņiem. Šī atpūta ir lieliski noderējusi, palīdzēja arī izrunāšanās ar Rafaelu.

Lēnā garā sapošos, uzvilkdama īsu, viegla auduma vasaras kleitiņu vintāžas stilā un bezpapēža siksniņu sandales, saņemu matus brīvā mezglā un uzkrāsojos pasteļtoņos. Šodien jūtos brīvi un gribas tā arī izskatīties.

Tad saprotu, ka neesmu nemaz ieskatījusies pulkstenī. To izdarot, iepešas acis - ir jau desmit! Visi noteikti jau pabrokastojuši, iespējams, ka jau staigā pa teritoriju, novērtēdami drošības vairogu. Ja tā, būs iznācis ļoti neērti - uzprasījos līdzi un neierados.

Dodos uz virtuvi pie Anas, kura sagaida mani smaidīdama.

"Labrīt! Pirmo reizi pa ilgiem laikiem aizgulējos! Pati nesaprotu, kā tas notika. Vakar vakarā pat domas nebija par modinātāja uzstādīšanu."

"Labrīt bērns! Tev nav par ko uztraukties. Ir taču svētdiena. Katrs ir pelnījis atpūtu, tu šobrīd jau nu noteikti! Varu brokastīs piedāvāt lapu salātiņus ar piparmētru mērci, grauzdiņiem un vārītu olu."

"Izklausās lieliski! Lai gan šajā virtuvē noteikti neatrast neko, kas nebūtu lielisks," paslavēju rosīgo sievieti, kura atgaiņājas ar roku, plaši smaidīdama.

"Visi darbiņi padodas, ja tos dara ar mīlestību. Sniedz tu, sniegs tev. Tā, te būs kafija, un te - salātiņi."

"Paldies! Vai Eduardo un pārējie jau aizgāja pārbaudīt vairogu?"

"Nē, vēl nav gājuši. Viņi bija lejā, bet tagad savācās Eduardo kabinetā, iešot laukā ap vienpadsmitiem."

"Tad es viņus pēc brokastīm pagaidīšu viesistabā," saku un turpinu baudīt savas brokastis.

Pēc tam eju uz savu istabu, lai paņemtu planšeti, tad iekārtojos viesistabas dīvāniņā un šķirstu Latvijas ziņas, kamēr dzirdu balsis augšstāva gaitenī. Ceļos kājās, pabeigdama lasīt vienu rakstu.

"Labrīt, miegamice!" iečukst man ausī Eduardo, pirmais piesteigdamies klāt. "Vai labi atpūties?"

"Labrīt!" es sasveicinos ar viņu un visiem pārējiem, kuri atņem sveicienu. Redzu, ka Rafaels nopēta mani no galvas līdz kājām. Varbūt man nevajadzēja vilkt tik īsu kleitu? "Paldies, atpūtos pat ļoti labi. Jūtos daudz labāk nekā visās iepriekšējās dienās."

"Mēs tagad pošamies pārgājienā gar vairogu."

"Esmu jau gatava līdzi nācēja," saku un viņam pasmaidu.

"Tad mēs dosimies visi, izņemot brāļus Adriano un Fabricio Rosi. Jūs ejiet lejā pagrabstāvā, lai mēs varētu pārbaudīt sakarus starp vairoga signāldevējiem un visiem novērošanas posteņiem.

Brāļi dodas lejā, bet mēs - laukā līdz galvenajiem vārtiem. Paloma Gutjeresa iet sargu namiņā iekšā, pievienojot datoram kaut kādu aparātiņu, kas atver programmu, savukārt Luciano Porta kopā ar Eduardo mazā riksītī dodas pie viena no signāldevējiem. Rafaels paskaidro, ka mēs kopā ar Horhi Kastiljo dosimies pretējā virzienā, jo esot jāpārbauda, kā visi signāldevēji sazinās ar galveno staciju un novērošanas posteņiem.

"Mūsu kodētajos telefonos ir programma, ar kuras palīdzību to var izdarīt, novērtēt, vai signālu padevē nav kavējumi vai kādi traucējumi un tos novērst."

Rafaela telefonā atskan pīkstieni.

"Tā, te ir pirmais signālpadeves punkts," vīrietis saka, un pašķir krūmāju, ielienot iekšā. Horhe savukārt darbojas ap savu telefonu.