Atmosties Brazīlijā

14.Rafaels

Es atveru savu muti, lai kaut ko teiktu, un aizveru atkal ciet, jo nekas nenāk prātā. Atveru savu muti atkal un atkal aizveru. Nopūšos. Uzlieku plaukstu pierei, aizvērdama ciet acis, un domāju. Ir neērti, ka tomēr esmu pieķerta, un ļoti nepatīkami, jo neesmu darījusi neko tādu, par ko būtu jājūtas neērti. Vai man būtu jātaisnojas šī vīrieša priekšā, kuru es praktiski nepazīstu?

"Kas man tagad būtu jādara - jātaisnojas? Vai varbūt vajadzētu kaut ko sīki paskaidrot?" jautāju un cieši paskatos Rafaela acīs.

Viņš šķiet apjucis un sāk mīņāties no vienas kājas uz otru: "Nezinu. Atvainojiet, es zinu, ka man nevajadzētu būt tik uzbāzīgam, jaukties citu darīšanās, bet es nezinu, ko lai daru. Es centos par to aizmirst, bet visu rītu man redzētais neliek mieru. Es ļoti labi zinu, ka esat precējusies, ka Eduardo ir godavīrs un nekad neizmantotu gadījumu vai neuzsāktu darba romānu šādās situācijās, bet es zinu arī to, ka man par jums visu laiku jādomā kopš tā brīža, kad pirmo reizi ieraudzīju jūs, steidzamies no šīs mājas laukā, lai dotos uz ciematu..."

"Tā, viss, beidziet! Lai tas viss jums liktu mieru, es tomēr taisnošos un skaidrošu. Manā līdz šim salīdzinoši mierīgajā dzīvē nepilnas nedēļas laikā ir tik daudz notikumu, ka es pat nespēju vairāk visam izsekot līdzi! Mani nolaupa, atrauj no ģimenes, tad uzzinu, ka nolaupīšana patiesībā ir glābšanas operācija, lai es netiktu nogalināta. Iespējams, ir apdraudēta visa mana ģimene. Tad jauns darbs. Tad svinības, kurās ir vesela gūzma ar augstu stāvošām personām, kurām man jātēlo namamāte, tad visa šī manā virzienā vērstā uzmanība... Kā jūs domājat, kāpēc es vakar tik ļoti vēlējos pabūt viena? Kā jūs domājat, vai manas smadzenes nevarētu būt pārslogotas, vai es pati nevarētu būt pārgurusi no visa? Jā, es palīdzēju Eduardo uznest augšā dāvanas, un man ļoti gribējās redzēt viņa reakciju, kad viņš atvērs manējo dāvanu, jo es to ļoti rūpīgi pārdomāju, pateicībā par to, ko viņš manā un manas ģimenes labā dara. Bet tad mani beidzot uzvarēja nogurums un es aizmigu. Eduardo nemodināja mani, bet ļāva pagulēt un atpūsties pirms nākamā lielā notikuma - šodienas sanāksmes. Un nē, nekā cita starp mums nav un nevar būt, jo esmu precējusies. Un es vakar pēc tam, kad aizgājāt, mēģināju jūs sameklēt un pateikt, ka, ja jums ir padomā man tuvoties, arī starp mums nekas nevar būt šī paša iemesla dēļ - es esmu precējusies! Man ir patīkama un interesanta jūsu sabiedrība, bet mums vēl kopā ir darāms darbs, tāpēc, lūdzu, neko nesarežģīsim!"

Kad esmu beigusi savu sakāmo, saprotu, ka visu esmu pateikusi mazliet paaugstinātā tonī. Man no satraukuma ir paātrinājusies elpošana, kuru cenšos normalizēt. Pa šo laiku Rafaels stāv klusēdams, rokas vēl joprojām bikšu kabatās, bet galva - nodurta.

Kaut nedaudz nomierinājusies saku: "Piedodiet, ka varbūt pārāk asi atbildēju, ka izlādējos uz jums. Es vairāk netieku ar visu šo gūzmu galā. Nezinu - kliegt, raudāt vai smieties..."

Piespiežu pirkstu galus pie deniņiem, jo jūtu, ka sāk sāpēt galva.

Rafaels pienāk mazliet tuvāk man klāt un gandrīz vai nemanāmi pieskaras manam augšdelmam.

"Piedošana ir jāprasa man, es rīkojos nepieņemami. Jūs jau tā daudz pārciešat. Ja vēlaties, novērošanas kameru ierakstus varam pārskatīt arī vēlāk."

"Nē, pārskatīsim tagad, man nepatīk atlikt darbus. Tikai aiziešu palūgt kaut ko pret galvas sāpēm."

"Ja piekritīsiet, man ir paracetamols un Anas limonāde."

"Jā, būs labi."

Rafaels atver kumodi un izvelk maciņu, kurā atrodas medicīniskie līdzekļi, sameklē vajadzīgo, tad pieiet pie galda, ielej glāzē man limonādi un visu pasniedz.