Atmosties Brazīlijā

4. Vila Pequena

Ceļš nogriežas pa kreisi, un mēs izejam no meža, dodoties pāri laukiem, uz kuriem ganās govis, aitas aug labība, kokvilna un citas kultūras. Ceļš gar vēja ģeneratoriem ved lejup un ciematiņš lejā ir labi saskatāms. Eduardo no mugursomas izvelk pa ābolam un pudelei. Es padzeros. Un sāku ēst ābolu.

"Cik cilvēku īsti dzīvo ciematā? Mājiņu izskatās diezgan daudz."

"Pa šiem piecpadsmit gadiem kopā ar visiem bērniem to skaits jau sniedzas pāri tūkstotim. Drīz vajadzēs palielināt skolotāju skaitu ciematā. Mēs vairojamies," nosaka vīrietis un mēs iespurdzamies.

"Un savas avīzes, žurnālu vai kādu citu izdevumu jums nav? Es varētu pieteikties darbā. Vai, sākumā laikam gan iemācīšos portugāļu valodu."

"Būs jāapdomā jūsu piedāvājums, Laimiņas kundze, tikai tādā gadījumā jums nāktos pārcelties uz šejieni uz dzīvi."

"Sākumā man ir jāapskata tas ciemats, tad es izdomāšu, vai esmu ar mieru," ķircinos.

"Tā jums būtu liela privilēģija, attiecībā uz pārējiem ciemata iedzīvotājiem, jo viņi savas mājas ieraudzīja tikai pēc pārcelšanās. Lai gan, jāatzīst, neapmierināto nebija."

"Jūs esat ļoti pārliecināts par sevi, Salina kungs."

"Es drīzāk teiktu - nevis par sevi, bet gan par to, ko es daru," nosaka mans ceļabiedrs un, noliecot galvu, klusāk piebilst: "Par sevi es pārliecināts neesmu."

Es pētoši paskatos uz viņu, seja izskatās mazliet skumja, bet viņš it kā noskurinas un saņemas, un ieskatās man acīs: "Kā jau augušam bez mātes un dažu pagātnes notikumu dēļ kāda daļa no manis nekad nebūs pārliecināta par sevi. Tāpēc es maksimāli nododos darbam, lai censtos šo sajūtu izskaust."

Mani pārsteidz vīrieša pēkšņais atklātības mirklis, tāpēc saku: "Es taču arī ne vienmēr esmu pārliecināta par sevi. Kaut vai bērnu audzināšanā. Jaunākais bērns ir tik nepaklausīgs, ka citreiz jādomā, vai es galīgi nedaru kaut ko šķērsām."

"Manā skatījumā gan tas norāda, ka jūs par bērniem rūpējieties, ka domājat par viņiem, kā jau labai māmiņai pienākas."

Es pārtraucu iet, jo atceros, ka biju apsolījusi bērniem šovakar iet iegādāties jaunas peldbikses, peldriņķus un matračus. Kristers ļoti vēlējās vakar vakarā lasīt grāmatiņu par kosmosu. Iedomājos, ka viņiem varētu būt lielāks stress tāpēc, ka mammas nav mājās, un pašai negribot, izlaužas asaras. Es noslīgstu ceļos un asaras vienkārši rit pāri vaigiem. Eduardo, kurš, apgriezies riņķī, skatījās, kas par lietu, pēkšņi nometas man līdzās, un es sakaunos.

"Simona, kas noticis?", viņa glāsmainā balss jautā.

"Ak, piedodiet! Mana uzpumpējusies galva laikam sāk iztukšoties. Jūs nosaucāt mani par labu māmiņu... Vakar no rīta uz bērnudārzu vedu bērnus ar dusmām... nespēju izpildīt solījumu šovakar iegādāties jaunas peldlietas... neizlasīju vakar vakarā apsolīto grāmatu... pat neesmu blakus... viņi nav pieraduši pie tā, ka neesmu blakus, viņi noteikti jūtas šausmīgi!", es šņukstu.

"Zinu, Simona, zinu," mierina Eduardo, bet es nez kāpēc sadusmojos, viņš taču bija tas, kurš mani pēkšņi no bērniem atrāva.

"Kā jūs kaut ko par to varat zināt? Jums taču bērnu nav!"

"Nav gan, bet es zaudēju mammu četru gadu vecumā, savām acīm redzēju kā viņa mirst. Tāpēc, jā, zinu gan, kā jūtas bērns, kuram pazūd mamma."

"Ak, es.... Eduardo, es... ārprāts - jūs redzējāt, kā nomirst jūsu māte? Man patiešām žēl! Ja drīkstu pajautāt, kā tas notika?" asaras pēkšņi pārtrauc ritēt, un es iztēlojos mazu puisīti, kurš skumīgs sēž uz savas mammas gultas maliņas.