Atmosties Brazīlijā

24.Gatavošanās vakaram bārā

Es pamostos no dīvaina trokšņa - bungu rīboņas, ūdens skaņām, putnu balsīm, kas atkārtojas noteiktā secībā. Tad atskāršu, ka esmu Eduardo istabā un izsecinu, ka skaņas noteikti rada vīrieša mobilais telefons, un tās ir domātas, kā modinātājzvans. Eduardo guļ uz vēdera ar seju pret mani, bet nemostas. Modinātājzvans beidzas. Es pētu vīrieti sev blakus un nosarkstu - es burtiski palūdzu viņam gulēt vienā gultā. Bet biju tik izbiedēta ar visu - gan ziņām, gan arī pērkona negaisu, ka nespētu gulēt. Toties tas nedrīkstētu būt attaisnojums, man, kā pieaugušam cilvēkam, būtu jāmāk tikt ar savām bailēm galā. Ceru, ka vīrietis par mani nepadomāja sliktu.

Kā viņš mani vakar apskāva! Kā pieskārās ar pirkstu lūpām, kā apsedza un atglauda matus no sejas! Tik maigi un gādīgi! Un es, par spīti visām lielajām bailēm, tik ātri aizmigu. Es ļoti labi jūtos viņa tuvumā! Kā viņš teica? Viņš sargāšot mani arī no negaisiem... Tik skaisti... Un es viņam ticu. Es viņam uzticos.

Es salecos no atkārtotā modinātājzvana trokšņa. Arī šoreiz Eduardo uz to nereaģē. Laikam man nāksies viņu modināt.

"Eduardo!" es paklusām uzsaucu, vienlaicīgi uzliekot roku uz viņa muguras starp lāpstiņām un maigi pakratot. Man nākas to atkārtot vēlreiz, jo vīrietis nepamostas.

Pēc otrās reizes viņa acis atveras un, tiklīdz Eduardo ierauga mani, tā uz lūpām parādās smaids.

"Labrīt, miegamice!" šoreiz man ir iespēja viņu tā nosaukt. "Modinātājzvans atskan jau otro reizi!"

"Labrīt, Simona! Laikam tiešām esmu bijis miegamice, jo sen neesmu tik labi gulējis!" viņš nosaka un pagriežas uz muguras. "Tu mani pozitīvi ietekmē."

Virietis saliek rokas sev aiz galvas un paveras manī. Es nosarkstu.

"Vai arī lieku tev smagi strādāt," nopūšos.

"Tā kā esmu darbaholiķis, tas mani neietekmē. Tātad atliek pozitīvā ietekmēšana," Eduardo saka rotaļīgā tonī un izbāž mēli.

Es automātiski izdaru to pašu un pieslienos sēdus: "Lai arī cik patīkami būtu pavārtīties, mums labāk vajadzētu doties pie darbiem."

"Par to, vai tas ir labāk, varētu vēl pastrīdēties. Bet taisnība vien būs, jādodas. Tu varētu mani pagaidīt, es ātri saposīšos, tad aizvedīšu uz tavu istabu, un pēc tam varēsim kopīgi doties brokastīs."

Eduardo savāc sev apģērbu un pazūd aiz vannas istabas durvīm. Es tikmēr domāju par plānoto sanākšanu vakarā - vai šādos apstākļos tā nebūtu jāatceļ? Būtu žēl, jo iedomājos, ka labprāt mazliet iedzertu un atslābinātu nervus. Tie man pēdējā laikā pastāvīgi saspringuši.

Saposies Eduardo mani pavada uz manu istabu, kur sagatavojos arī es. Tad mēs dodamies brokastīs. Es visiem jautāju, vai vakara tikšanās nebūtu jāatceļ, uz ko viņi vienā balsī apgalvo, ka nevēlētos palaist garām izklaidi. Brazīļi neesot raduši strādāt bez atslābināšanās. Fabricio norāda, ka viņi visi esot apmācīti ārkārtas gadījumiem. Paņemšot līdzi ieroču jostas un citus noderīgus sīkumus. Horhe piesakās palikt kopā ar sargiem un pārbaudīt aparātus, skatīt kameras.

"Neesmu redzējis tevi lienam darbos iekšā. Tevi parasti jānorīko. Kas nu uznācis?" jokojot jautā Rafaels.

Horhe it kā saminstinās un tad atbild: "Man šonedēļ iepriekšējā izklaide tāda pasmaga bija. Šoreiz labāk atlikšu, negribu satikt vienu sievieti..."

Vīrieši pasmejas, bet mēs ar Palomu saskatāmies. Redzu, ka Edurado pēta Horhi, ar vienu roku braukot zodu. Vīrietis to pamana un sarauc pieri.

"Vai ko gribēji teikt, Eduardo?" viņš jautā.

Eduardo atbild: "Jā, tikko domāju, ka vajadzētu paķert līdzi arī pāris sagatavotus cilvēkus no ciemata. Tā teikt, katram gadījumam."