Atmosties Brazīlijā

36.Alessandras izsekošana

Telefonsarunas un e-pasti tiek izskatīti diezgan ātri. Neko mums noderīgu tajos neatrodam. Tad ar Eduardo pārrunājam visu lietu no sākuma līdz galam, mēģinot izdomāt, aiz kā varētu aizķerties. Zīmējam uz konferenču telpā esošās tāfeles dažādas cilvēku un notikumu shēmas.

Man ienāk prātā, ka jāmeklē informācija ne tikai oficiālos dokumentos un mediju ziņās, bet arī sociālajos tīklos, kas dotu iespēju izprast to, kāds cilvēks ir Alessandra Moreno, ka jāpapēta arī viņas bērnība un ģimene, kādā augusi. Tam arī ķeramies klāt.

Eduardo pēta dažādas ziņas brazīļu valodā par viņas bērnību, savukārt es - Facebook un Twiter kontus. Diezgan koša sieviete ar krāsainu dzīvesveidu - tas ir viss, ko varu pateikt. Konti neatklāj neko citu, kā tikai vietas, kuras viņa ar vīru un draugiem ir apmeklējusi, ballītes, kuras rīkojusi vai tikusi aicināta, kā arī viņas treniņus cīņas mākslā. Mjā, manas cīņas prasmes aprobežotos ar skrāpēšanos un spiegšanu. Grūti noticēt, ka tāds cilvēks mēģina dabūt mani rokās. Pat smieklīgi.

"Viņa ir izlutināta," Eduardo beidzot saka. "Vecāki kopš bērnības visu ir nodrošinājuši, pieradusi visu saņemt, ne ar vienu nerēķināties. Pusaudzes gados bijusi dumpinieciska, nepakļāvusies skolotājiem skolā. Saņēmusi sodu par nepieklājīgu uzvešanos ceļu policijas klātbūtnē. Un tā tālāk."

"Un ko tas nozīmē?" jautāju.

Eduardo paceļ galvu no sava klēpjdatora: "Var izsecināt, ka viņai ir savs viedoklis, kuru viņa aizstāvēs. Ja Alessandra ar kādu noteiktu domu atbrauca uz Latviju, nekas viņu neapturēs. Manuprāt."

"Šāda, tāda informācija tā ir, Eduardo. Bet tā ir arī mīņāšanās uz vietas: mums joprojām nav ne jausmas, kur viņu meklēt. Varbūt sazinies ar organizāciju? Iespējams, viņiem ir kādi jaunumi."

"Varu mēģināt, lai gan viņi uzreiz visu ziņotu man," Eduardo saka un paņem mobilo telefonu.

Neko jaunu uzzināt neizdodas.

"Vai viņai nav kādu paziņu, draugu, citu radinieku, kuru telefonsarunas izsekot? Varbūt viņa kaut kam ir zvanījusi, kaut ko teikusi... Man tāda sajūta, ka mēs palaižam kaut ko garām," saku, staigādama konferenču zālē ap galdu, līdz apstājos pie sazīmētajām shēmām, tās pētīdama.

"Šaubos, ka šādu informāciju viņa izplatītu pa labi un kreisi," vīrietis ar plaukstu brauka skaustu. "Kur tu parasti pusdieno?"

"Ko?" es apjukusi paskatos vispirms uz Eduardo, tad savā telefonā. "Ārprāts, ir divi pēcpusdienā. Nelikās, ka tik ilgi strādājam. Tepat, aiz stūra, ir diezgan jauka kafejnīca, ja piekrīti."

"Jā. Būs jauki redzēt daļu no tavas pasaules," vīrietis saka.

Es apjukusi uz viņu paskatos. Eduardo smaida. Ak, tad tagad atkal esam uz sirsnīgās taciņas, nodomāju, bet neko nesaku.

"Uzgaidi, lūdzu. Aiziešu līdz tualetei. Satiekamies pie izejas," nosaku un steidzu no telpas ārā.

Pie spoguļa iedomājos par Rafaelu. Viņš lūdza pastāstīt, kā gājis ar vīru. Pirms tam man tādas iespējas nebija. Diez vai vēlāk šodien tāda gadīsies. Varbūt zvanīt tagad? Brazīlijā būs seši no rīta. Riskēšu.

Pēc pāris pīkstieniem Rafaels otrā līnijas galā nosauc manu vārdu.

"Labrīt! Vai nepamodināju?" viņam jautāju.

"Nē, Simona, esmu nomodā. Vai viss kārtībā?" viņš izklausās noraizējies.

"Lielos vilcienos runājot, domāju, ka jā. Protams, ja neskaita, ka aizgāju no vīra."