Atmosties Brazīlijā

40.Viss izlemts

"Mammu, televizoru drīkstēsim ņemt līdzi?" jautā Patriks.

"Televizoru? Dēliņ, kā tu līdz lidmašīnai aizstiepsi televizoru?" es pabužinu dēlēnam matus.

"Taksists vai Rafaels palīdzēs," puika domādams atbild.

"Un, ja nu lidmašīnā tas saplīsīs?" tincinu bērnu.

"Prasīsim kompensāciju!" puika atbild, un mēs ar mammu iesmejamies.

"Ak, tu, mazias gudrinieks!" viņa saka. "Tā, iziesim vēl cauri visam sarakstam!"

Paņemu rokā savu piezīmju blociņu, kurā parasti rakstīju interviju jautājumus un veicu dažādas piezīmes. Šoreiz tajā sarakstīts uz Brazīliju līdzi ņemamo lietu saraksts, kuru sāku pārskatīt.

Jā, visi nonācām pie secinājuma, ka jādodas uz Brazīliju. Šogad Latvijas vasara izrādījusies ļoti lietaina, un mammas klepus kļūst arvien briesmīgāks. Pēdējā nedēļa ir saulaina, bet mamma vēl aizvien stipri klepo. Tas, kas sākumā bija mums kā joks, tagad kļuvis par patiesību - izlēmām, ka mamma jāpavēro Brazīlijā, ko viņas klepus teiks sausā klimatā.

Sākumā dosimies uz Riodežaneiro, kur dzīvo Rafaels. Viņš puikas sakārdinājis ar lielo Kristus statuju, zinātnes muzeju, papagaiļiem, gaisa vagoniņiem, ar ko laisties no daudzajiem kalniem, pludmalēm un daudz citām lietām. Tad visi dosimies ciemos pie Eduardo, kurš beidzot sola iepazīstināt ar jauniegūto ģimeni.

Izskatās, ka visu esam sapakojuši.

"Mammu, Kristera "Lielo darbu grāmata" arī jāņem. Un man - burtnīca, kur mācīties rakstīt," iesaucas Patriks.

Es jautāju: "Tev šķiet, ka būs tik daudz brīvā laika? Jūs taču ar Rafaelu esat saplānojuši veselu pasākumu sarakstu!"

"Lidmašīnā būs daudz laika," Kristers norāda. "Un no Riodežaneiro līdz Vila Pequena arī ir labs gabals."

Atliek vien nobrīnīties - Kristers atkal, kā vienmēr, visu ir izpētījis un apdomājis.

"Taisnība tev ir, dēliņ," smaidīdama piekrītu.

Kopš Rafaela ierašanās Latvijā ir pagājis pusotrs mēnesis. Es šo laiku varu aprakstīt tikai ar vienu vārdu - pasakains. Randiņi, ilgas telefonsarunas, pastaigas mēnessgaismā. Lai gan jāsaka, ka divvientulības mums ir bijis diezgan maz - vairāk laika Rafaels ir pavadījis ar maniem bērniem, kad viņi neuzturējās pie Kristapa. Viņiem diezgan labi saskan. Dēli atņēmuši man vienu darbu - mācīt Rafaelam latviešu valodu, un veicas viņiem ļoti labi. Protams, neiztika arī bez smieklīgiem jociņiem. Reiz biju izbrīnīta, kad vīrietis man padzerties prasīja čuras, bet pēc bērnu smiešanās sapratu, kas par lietu.

Man prieks, ka nesaņemu nosodījumu no mammas, viņa Rafaelu ir ātri vien pieņēmusi. Turklāt pati pēdējā laikā arvien vairāk izstumj no mājas, lai varam pavadīt kopā naktis. Viņš ir tik smieklīgs, sen neesmu tik daudz smējusies. Turklāt mums ir daudz kopīgu interešu, kuras kopā pētām un izrunājam - par pārdabiskām parādībām, atklājumiem un līdzīgām lietām. Es viņam iemācīju risināt susdoku mīklas, ko Rafaels nosauca par savu jauno aizraušanos.

Vai mēs esam runājuši par nākotni? Jā, esam. Abi esam vienisprātis - jo vairāk laika pavadām kopā, jo gribas vēl vairāk. Rafaels apgalvo, ka ir gatavs arī dzīvot Latvijā, ja bērnu dēļ tā vajadzēs. Man te ir labs darbs, kā arī Palomas sagādātie papildu ienākumi, kas izrādās vēl lielāki. Te ir arī Zane, kuras man noteikti trūktu, ja nāktos dzīvot Brazīlijā, un citi cilvēki.

Tagad mēs brauksim lielākoties mammas dēļ - redzēt, vai tas tiešām ir mitrais klimats, kas viņai kaitē.

Manas pārdomas iztraucē Rafaela zvans pie durvīm.