Atmosties Brazīlijā

34.Ierašanās mājās

Mani pamodina stjuarte, norādot, ka esam nosēdušies. Pa iluminatoru redzu saulainu Latvijas vasaras rītu.

Paskatos uz Eduardo, viņš sēž savā krēslā, stīvi raudzīdamies uz priekšu, un nerunā. Skaisti. Vai viņam neienāk prātā, ka tāda rīcība un klusēšana ir nepieklājīga?

Sadusmojos, slienos kājās un maršēju prom. Soli nepalēninot, atsveicinājusies no stjuartes un pilota, dodos lidostā iekšā. Ja Eduardo klusē, arī man nav jārunā. Dzirdu, ka viņš pēc manis sauc, bet izliekos, ka neesmu dzirdējusi. Pašai paredzama smaga diena priekšā - tikšanās ar Kristapu, negribu vēl vairāk nepatīkamu mirkļu.

Par to domājot, paliek nelabi un sagriežas iekšas. Man strīdi un konfrontācijas nepadodas, un cerēt, ka mēs visu atrisināsim mierīgā ceļā, ir muļķīgi. Kristaps sarunās parasti aizsvilstas, neieklausoties manī. Viņam vienmēr ir sava taisnība. Diez, vai tagad es drīkstu minēt patieso iemeslu, kāpēc biju prom no valsts? Noteikti vajadzēja pajautāt Eduardo.

Iedomājos, ka esmu aizmirsusi uzzvanīt Rafaelam. Izlemju to darīt tagad, pie viena apjautājoties par to, cik drīkstu stāstīt. Ātri tikusi garām kontroles postenim, paņemo mobilo telefonu. Brazīlijā tagad, šķiet, ir vienpadsmit vakarā. Cerams, ka vīrietis negulēs.

Pēc pāris pīkstieniem tomēr dzirdu vīrieša balsi: "Simona?"

"Sveiks! Kā tu zināji, ka zvanu es?" samulsusi jautāju.

"Diez, kurš gan vēl no Latvijas numura man varētu zvanīt? Darba jautājumos vienmēr sazinās ar Eduardo."

"Jā, muļķīgi no manas puses," jūtos sakaunējusies par neattapību.

"Nekas, tev aiz muguras garš ceļojums. Kāds bija lidojums? Laikapstākļi? Klau, ja tev ir bailes no augstuma, vai lidmašīnas nebiedē?"

Mani pārņem patīkama sajūta - viņš par mani domā. Iedomājies, ka es varētu baidīties. Bet Eduardo pat fakta priekšā tam nepievērsa uzmanību.

"Mazliet jocīgi ir. Biju jau pie Brazīlijas pieradusi. Laikapstākļi Latvijā skaisti - silts un spīd saulīte. Jāatzīstas, ka jūtos pārsteigta, ka iedomājies par manām bailēm. Tādas bija - gan uz pacēlāja, gan lidmašīnā. Palūdzu stjuartei tabletīti un visu ceļu nogulēju."

"Man žēl, ka tev tas bija jāpacieš. Vai tad Eduardo nemaz par tevi neparūpējās?"

Iespurdzos: "Nē. Darbs viņam svarīgāks par visu."

Otrā līnijas galā brīdi valda klusums.

"Man izskatījās, ka jūs esat salabuši..."

Tad tāpēc viņš, man braucot prom, pazuda mežā.

"Nezinu, kāpēc viņš man brauca līdzi, bet salabuši mēs neesam. Viņš ar mani pat nerunā. Un nevajag arī. Es šobrīd esmu no viņa aizbēgusi."

"Nepatīkami atzīt, bet nevajadzēja tā darīt. Es zinu, kāpēc viņš ar tevi brauca, Horhe pateica - Alessandra Moreno esot devusies uz Latviju. Tev joprojām jābūt piesardzīgai."

Nopietni?

"Jā, jā, zinu, būšu piesardzīga. Eduardo manu adresi zina. Numuru arī. Gan jau, ka sameklēs, ja gribēs. Bet šobrīd man svarīgāks uzdevums - jātiek galā ar situāciju šeit."

Rafaels atkal klusē. Es tikmēr esmu izgājusi no lidostas un dodos taksometru virzienā.

"Lai veicas!" vīrietis novēl. "Un es labprāt vēlētos uzzināt, kā gāja, ja tevi tas neapgrūtinās."

Viņš no tiesas par mani raizējas.

"Rafael, cik daudz es drīkstu stāstīt par to, kur esmu bijusi? Turpināt darba stāstiņu?"