Tātad, mans jaunais stāstiņš, izbaudiet prologu😋
Adrenalīns izplūda pa manu ķermeni neiedomājami ātri. Sajutusi briesmas, es apcirtos pretējā virzienā un bēgu. Lai varētu aizbēgt, es biju nometusi manu somu.
Es neredzēju, kas man sekoja, bet tas bija daudz ātrāks par mani, taču tas nevēlējās uzreiz mani apsteigt, pat ja varēja. Viņš spēlējās ar mani.
Lai kas man arī sekoja, es centos skriet, jo negribēju uzzināt, kas notiks, kad apstāšos. Apkārt bija tikai daudzstāvu ēkas, kuras, par nelaimi, bija klusas un nedzīvas.
Nu kāpēc es izlēmu aizbraukt uz to tusiņu. Manas klasesbiedrenes piedāvāja mani aizvest, bet es atteicos, kādēļ? Jo es biju stulba. Tagad es skrēju prom no radījuma, kurš noteikti bija neiedomājami ātrs. Es dzirdēju kā viņš smejas. Man pār vaigiem sāka plūst asaras.
Labi, ka nebiju uzvilkusi augstpapēdenes, jo tad es vispār nespētu paskriet. Tagad manas laiviņas berzēja ādu, bet es to ignorēju.
Es skrēju pa šauru, tumšu ieliņu, protams, tai bija jābūt tumšai ieliņai. Daži krūmu vai zemu koku zari skrāpēja man seju.
Es biju apmulsusi, kad ceļa galā bija mežs vai pagrieziens. Adrenalīna un inerces dēļ ieskrēju mežā. Zari tikai kļuva biezāki un skrāpēja biežāk. Kāds zars bija nometis manas brilles.
Nezinu, kad, bet pa ceļam biju pazaudējusi vienu kurpi, un tagad kailajā pēdā iedūrās, kas ass. Es apspiedu kliedzienu un klibojot turpināju sprintot. Es jau sāku skriet lēnāk, bet tad sapratu, ka vairs nedzirdēju vajātāju.
Tad es priekšā ieraudzīju gaismas, tur brauca mašīnas! Mans skrējiens atkal paātrinājās, jo parādījās cerība. Es zināju, ka izskatos briesmīgi, bet man bija jātiek pie cilvēkiem.
Tad es jau atrados uz mitrās zemes. Vajātājs bija mani notriecis zemē. Mugurā sajutu asas sāpes. Mutē parādījās metāliska garša.
Pār maniem vaigiem straumēm tecēja asaras. Es gribēju kliegt, bet elsošanas dēļ tas nesanāca, tikai šļupstoši smilksti.
"Tagad tu nekur nebēgsi," atskanēja tāds kā rējiens no tēla. Mans viss ķermenis trīcēja.
"Lū... dzu-u," es izdabūju pār lūpām.
Manas acis bija aizpampušas, un es neko neredzēju. Tad man kaklā iedūrās, kas ass. Man sāpēja, bet es jutu, ka man paliek vieglāk.
Tad es sapratu, ka mirstu. Un es nomiru.
أنت تقرأ
Otrā dzīve
مصاص دماءKurš ta vēl tic pārdabiskajam? Kaut gan te notiek savādas lietas, nevar būt, ka paranormālais eksistē? Taču Mirabellai tā ir ikdiena. Šausmīga nakts pārvērta viņu no kāju pirkstiņiem līdz matu galiņiem. Viņa nomira, taču atdzīvojās. Pirms lēkt uz sa...
