Šī diena bija kārtējais murgs. Es sastrīdējos ar mammas vīreli un pēc tam vēl strīdējos ar mammu. Šobrīd es jau atrodos starppilsētu autobusā un otro stundu braucu pie tēta. Es biju ļoti nokaitināta un sapratu, ja neaiziešu, viss beigsies slikti. Manas paniskās lēkmes un dusmu uzplūdi, kas pārvēršas par sevis tīšu traumēšanu, lai sevi nomierinātu, paasinājās. Man steidzami vajadzēja aizvākties. Tāpēc, pēc nomierināšanās, jo par manu stāvokli neviens nav informēts, es piezvanīju tētim un paprasīju atsūtīt naudu, lai varētu pie viņa aizbraukt, viņš bija priecīgs, dzirdot, ka atbraukšu un pārskaitīja naudu nekavējoties. Es nopirku biļeti internetā, vēlo nakts reisu, sakravāju mantiņas un pa nakti, kamēr visi gulēja izsaucu taksi un izlavījos no mājas.
Ir ziema, tikko beidzās pirmais semestris skolā un sākās ziemas brīvlaiks, tāpēc varu atļauties pamest pilsētu. Esmu pārāk liela paraugskolniece, lai palaistu garām stundas vai tīšuprāt bastotu. Pie tam, man ir mērķis tikt universitātē budžetā, lai ātrāk kļūtu neatkarīga.
Braucot pie tēva un skatoties pa logu tumsā, es atminos to, ka katru reizi, kad es atbraucu, tētis sagaida mani autobusa pieturā ar platu smaidu un puķu pušķi rokās, tas lika man pasmaidīt, kas pēdējā laikā ir retums. Visu ceļu es tukši noskatījos tumsā aiz loga, cenšoties nedomāt par to, kas gaida rīt, kad tie, kurus pametu Oglo, uzzinās, ka aizbēgu. Centos arī nedomāt par to, ka man šā vai tā būs jāatgriežas, mammas dēļ.
Kad ceļš bija galā es izkāpu āra no autobusa, bet tēti nemanīju, uz brīdi mani pārņēma paranoja. Ir agrs rīts, ārā ir tumšs un es esmu viena. Pie pieturas piebrauca melna mašīna. No tās izkāpa jaunietis, tērpies viscaur melnā un tumšie mati viņam bija nevīžīgi sakārtoti. Viņa izskats viscaur pauda to, ka vēl 20 minūtes atpakaļ viņš bija gulējis. Šis jaunietis bija Jungi.
-Kur ir tētis? - pārsteigta pajautāju Jungi.
-Naidžels kopā ar mammu ir aizņemti. - es sajutu ar kādu nepatiku viņš man atbildēja. Kāpēc es viņam tik ļoti nepatīku? - Mans uzdevums ir aizgādāt tevi mājās. - viņš pateica, bet likās, ka runāšana ar mani būtu pēdējais ko viņš vēlētos darīt.
-Tev ir autovadītāja tiesības?
-Jā. Noliku četrus gadus atpakaļ. - pareizi, viņš ir 4 gadus vecāks par mani... es jutos pārāk neveikli, lai kaut ko atbildētu, tāpēc es piegāju pie mašīnas, mirkli apdomājos un izlēmu apsēsties aizmugurē. Nevēlējos sēdēt viņam blakus, man jau pietiek ar to, ka tieši viņš atbrauca man pakaļ.
Visu ceļu pavadījām klusēdami. Kad iegriezāmies mājas, pagalmā es sajutu nelielu atvieglojumu. Vismaz vairs nebūs jābrauc vienā mašīnā ar viņu. Lai cik ļoti es viņam nepatiku, viņš paņēma manu ceļasomu un aiznesa uz manu istabu.
Māja neizmainījās nemaz. Brūns jumts, lieli logi un krēmīgas sienas. Divstāvīgā māja izskatījās ļoti liela. Mana istaba ir otrajā stāvā un tieši pretī ir Jungi istaba. Mums abiem ir balkoni, katram savā mājas pusē. Man vienmēr bija gribejies paskatīties kāds skats ir no viņa balkona. Mājas pusē kurā ir viņa istaba ir mežs, bet manā dārzs un pļava.
Gāju viņam nopakaļ. Ieejot savā istabā uzreiz pievērsu uzmanību manam rakstāmgaldam. Uz tā bija nolikts liels baltu rožu pušķis. Blakus viņām bija nolikta zīmīte.
-Ja vēlies ēst, Anna ir pagatavojusi šokolādes kūku. - Jungi ātri pateica un izgāja no istabas.
Es piegāju pie sava rakstāmgalda, paņēmu zīmīti, atlocīju un izlasīju.
101 roze, 101 piedzīvojumam šajā brīvlaikā.
Tētis
YOU ARE READING
Dziedinājums Klērai
FanfictionKlēra jūtas ļoti vientuļi. Viņas vecāki ir šķīrušies un kādu nakti viņa nolemj aizbēgt no mājām pie tēva. Tur viņa satiek bērnības draugus, tēva sievas dēlu kā arī citas jaunas sejas un ar šo arī sākas ceļš uz viņas dziedināšanu.
