Dziedinājums Klērai

3.Siltā uzņemšana

Bija pagājušas jau 2 stundas kā esmu atbraukusi. Visu šo laiku es vienkārši sēdēju uz gultas malas ar puķu pušķi un zīmīti rokās un lūkojos āra pa plašo logu. Pa vaigiem man noritēja dažas asaras, domājot par to, ka atgriešanās ir neizbēgama. Sapratusi, ka man ir kaut nedaudz jānomierinās, es noliku puķes uz gultas un devos uz virtuvi, lai uztaisītu tēju un apēstu kādu kūkas gabalu, kaut arī ēst man tobrīd gribējās vismazāk.

Virtuvē bija Jungi. Puisis bija palicis izskatīgāks, kaut arī vienmēr ir bijis simpātisks. Viņš bija pārvilcis melnas treniņbikses un lielu melnu t-kreklu. Kāpēc viņam mugurā ir tikai melnas drēbes? Pat zeķes ir melnas. Bet tad uz mirkli es aizdomājos par to, ka pati neesmu labāka, mugurā man ir brīvs melns hūdijs un pelēkas džinsas, tikai zeķes ir baltas.

Tuvojoties virtuvei un ieraugot viņu, apdomāju iespēju neiet, bet atgriesties istabā. Nē, palikt vienai šobrīd nav variants. Atvēru ledusskapi un izvilku kūku, nogriezu gabaliņu un ieliku atpakaļ ledusskapī.

-Tev arī uztaisīt tēju? - Jungi pajautāja. Es pagriezos un nedaudz pārsteigta piekritu.

Jungi pasniedza man tēju. Es viņu nopētīju un uz vienu sekundi es iedomājos, varbūt tā ir saindēta. Man izlauzās smiekli par manu domu, kaut arī uz mazu sekundes daļu es pat vēlējos, lai tā būtu saindēta. Jungi pamanīja manu smiekliņu.

-Klausies, tas, ka es tev piedāvāju tēju pieklājības pēc nenozīmē, ka mēs būsim labākie draugi, apmainīsimies ar draudzības gredzeniem un dzīvosim ar vienradžiem varavīksnes galā. - viņš to pateica tā it kā es viņam vairākus gadus uzmāktos un viņš to vairs nevarētu izturēt. Te nu bija viņa izrādītā laipnība ar nosaukumu „Tev arī uztaisīt tēju?" - Par ko smejies?

- Es smejos par tavu pēkšņo laipnību, mister Nejaukais Es. Nez, tā tēja ir saindēta? - piecēlos, cenšoties savaldīt dusmas,paņēmu savu kūku un gāju uz savu istabu. Atstājot Jungi un viņa pagatavoto tēju.

Dusmās, neuzmanīgi kāpjot pa trepēm, es nokritu, ļoti sāpīgi un iebļāvos, kaut kas nokrakšķēja, bet es neesmu pārliecināta par to vai tas ir nopietni. Sāpes ir knapi izturamas. Ideāli! Jungi ātri atskrēja, viņš izskatījās nobijies. Novāca šķīvi ar manu kūku, kurš brīnumainā kārtā palika vesels, un sāka uzdot jautājumus.

- Vai tev sāp? - viņš izskatījās ļoti noraizējies.

- Jā ļoti.

- Kurā vietā? - ar roku norādīju uz kājas daļu, kas ir tuvāk potītei. - Pēc tavām domām, ja es tevi, tagad pacelšu un aiznesīšu līdz mašīnai, sāpes pastiprināsies? - viņš tiešām taisās mani nest uz rokām? Mana kāja sāpēja tik ļoti, ka man jau bija vienalga un es papurināju galvu.

Jungi mani paņēma rokās un aiznesa līdz mašīnai.