Dziedinājums Klērai

1.Dzīve, kāpēc es?

Parasti, kad vecāki šķiras, bērns paliek ar māti. Es biju ļoti maza, kad vecāki izšķīrās un īsti neatceros ne šķiršanās procesu, ne arī ko citu. Kā jau teicu, parasti bērns paliek ar mammu - es paliku ar mammu. Vecāki izšķīrās, jo bija pārāk vāji, lai cīnītos par labu ģimenes saglabāšanai, par labu viņu mīlestībai. Tā nu man jau ir 18 gadi un šķiet, ka es neesmu Dzīves mīlule, jo tā nav mani saudzējusi.

Mana mamma, Gabriela, ir aprecējusies ar vīrieti, ko nevaru ciest. Viņi bija precējušies 12 gadus, tad izšķīrās. Patiesību sakot, man nācās noskatīties nežēlīgās dzērāja vardarbības scēnās un, aizstāvot mammu, reizēm pašai ciest. Bet bija kas tāds, kas lika mammai pieņemt lēmumu un apprecēties otrreiz ar to slimo cilvēku, kas sačakarēja visu ko var un ko ne, ieskaitot to, ko viņam nebija ļauts sabojāt- manu dzīvi un uzskatus par to, viņiem bija kopīgs bērns- mans pusbrālis. Līdz pat šim brīdim es nevaru saprast mammas izvēli, jo šis cilvēks nenes neko pozitīvu viņas dzīvē un, lai arī pagaidām, vardarbība neatkārtojas, viņš viņu neciena un pazemo.

Mamma bieži nav mājās vienmēr strādā vai velta laiku kaut kam citam, piemēram, labdarībai un baznīcai. Vīrietis, kas saukts par Gabrielas, manas mātes, vīru, kam vajadzētu uzturēt ģimeni, nest ienākumus mājās, pelna mazāk par mammu un to vien zina kā terorizēt mani, aizskart un pazemot un čīkstēt bez tiesībām. Tikmēr es jūtos kā nekam nederīga būtne, kas labi mācās un nezina ko darīt ar savu dzīvi. Mana dzīve šķiet salauzta un manas domas bieži aizklīst līdz tam, kam nevajadzētu mana vecuma jauniešiem. Cik daudz reizes dienā cilvēkam vajadzētu domāt par savu nāvi? Pareizā atbilde ir necik... Tikmēr es jau miljono reizi iedomājos to kā mirstu vai nu taisot suicīdu, vai nejaušības dēļ.

Mans īstais tēvs Naidžels dzīvo diezgan tālu no mammas, Trontaunā- mazā pilsētā 200 km attālumā. Man nav diezko tuvas attiecības ar viņu, lai arī cik ļoti viņš to vēlētos. Es biju uzaugusi tālu no viņa, mani audzināja cits vīrietis, kuru laiks garīgi nonēsāja kā zeķes, kas šobrīd ir neglābjami sadilušas. Ar tēvu redzējos es ļoti reti. Reizēm mēs redzējāmies tikai vienu reizi gadā, citreiz gadu nebijām redzējušies. Bet tagad, kopš man palika 18, es braucu ciemos biežāk, kā arī savu dzimšanas dienu svinēju tur un tā bija viena no labākajām manā dzīvē, jo tur nebija pretīgu sadistu, kas vienmēr bojā svētkus.

Mans tēvs pārcieta smagu depresiju, kad izšķīrās ar mammu un sieviete, kas tagad ir viņa sieva, sāka viņu aprūpēt, taisnību sakot, mamma bija teikusi, ka šī sieviete visu laiku bija klīdusi ap manu tēvu un nospēlēja savu lomu tajā, ka vecāki izšķīrās. Annai no pirmās laulības bija viens dēls - Jungi, kas dzīvo kopā ar Annu un manu tēvu. Jungi bieži nav mājās, kad es atbraucu. Jocīgas sagadīšanās pēc viņš, gandrīz vienmēr, reizēs, kad braucu pie tēva, brauc pie sava tēva vai meitenes. Es neesmu īpaši tuva ar viņu, bet pilsētā, kurā dzīvo tēvs man ir divi labi bērnības draugi (bērnībā es braucu biežāk un pavadīju vairāk laika pie tēva), kad atbraucu, mēs jautri pavadam laiku un ir sajūta it kā mēs nekad nebūtu šķīrušies.

Visi šie gadi, ko nodzīvoju ar mammu, man lika saprast, ka es nemīlu nevienu tik ļoti kā mammu. Es esmu gatava darīt jebko, lai viņu aizsargātu, jo, kas gan cits to darīs?