Dziedinājums Klērai

16. Tagad es esmu cits cilvēks

-Sveiki!- ar mani sasveicinājās arī tumšmatainais puisis. Viņam bija lielas, mirdzošas acis.

Es stāvēju apstulbusi uz sliekšņa, jo nevarēju saprast no kurienes gaišmatis mani zina un kas vispār ir šie cilvēki.

- Tu mani neatpazini? Es jūtos aizskarts!- puisis dramatiski notēloja, ka ir dziļi aizvainots un tad atkal pasmaidīja savu plato smaidu.

-Eeee...-bija vienīgais, kas iznāca ārā no manas mutes.

-Mēs galu galā esam no vienas smilšu kastes izkāpuši. Tad lūk kādi paliek cilvēki, kas dzīvo galvaspilsētās. Kā aizbrauci dzīvot uz Oglo tā viss... agrās bērnības draugi ir aizmirsti.

Es aizdomājos. Agras bērnības? Es īsti neko neatceros, bet viens azartisks puika uzplūst man atmiņā.

-Tehjon?- es šaubu mākta pajautāju.

-Kurš tad cits?-viņš pasmējās un papliķēja pa plecu blakusstāvošajam jaunietim,-šis ir mans draugs Čonguks.-puisis, kura vārds tika tikko pieminēts, pamāja ar vienu roku un veltīja man īsu smaidiņu.

-Ko tad jūs šeit darāt?-es ieinteresēti pajautāju.

-Mūs atsūtīja mans tētis. Viņš bija saņēmis zvanu no Jungi un pats nevarēja atbraukt, jo ir aizņemts.-es saspringu. Kāpēc Jungi zvanīja onkulim Džinam?-Katrā gadījumā, tas ir domāts tev.- viņš pasniedza man kaut kādu maisiņu.- Es nezinu, kas tur iekšā, varbūt kaut kādas zāles vai vitamīni, bet tēvs uzrakstīja zīmīti ar norādēm.

-Ahāā... nu tad laikam... paldies?- es saminstinājos.

Pa kāpnēm lejā nāca Hosoks un pienāca pie durvīm. Es pamanīju kaut ko viņa skatienā. Kaut kas ir ne tā.

-Sveiks Tehjon!

-Sveiks Hosok! Kā klājas?- bija nojaušams, ka pagātnē kaut kas bija noticis.

Hosoks uzvedās ļoti piesardzīgi.

-Nu ko tad mēs te tā stāvēsim. Tehjon, Čonguk nāciet iekšā!-es ieaicināju atbraucējus iekšā.

-Ja tikai uz neilgu laiku. Mums ar Čonguku jābrauc uz vienu galerijas izstādi.

Mēs trijatā iekārtojāmies viesistabā un es ciemiņiem atnesu trauku ar dažādiem našķiem un tēju, jo no kafijas viņi atteicās. Bet Hosoks, neko nepateicis, aizgāja atpakaļ uz Jungi istabu.

-Kad tad tu pildīsi savu solījumu?-paprasīja Tehjons.

-Solījumu?-es pieliecos tuvāk, ieintriģēta.

-Jā! Tu man vai miljons reižu solīji, ka apprecēsi mani, kad būsi pietiekami liela,- es aizrījos ar tēju.

-Es?

-Tu, tu - viņš man veltīja skatienu, ar kuru laikam jau ir salauzis tūkstošiem siržu.

Viņš ar mani flirtē?

-Tas bija tad. Tagad es esmu cits cilvēks.- man uz lūpām parādījās smaids, uz mani tas viņa skatiens neiedarbojas.

-Tu salauzi manas cerības... kā tu tā ar mani?

Puisis, kas atnāca kopā ar Tehjonu, sāka smieties par mums un mēs viņam piebiedrojāmies.

-Ar ko tu tagad nodarbojies?-jautāju es vecajam draugam.

-Es interesējos par mākslu. Apmeklēju galerijas. Tā arī mēs iepazināmies ar Čonguku. Viņš ir mākslinieks. Kā redzi viņš nav īpaši runīgs, bet ļoti talantīgs un foršs cilvēks.

Vēl mirkli mēs tā sēdējām runājām par šo to un vienlaicīgi par neko. Tehjons parādīja savā telefonā dažus viņa drauga darbus, kas viņam īpaši patīk, un Čonguks paskaidroja kā un kādos apstākļos tapa šie darbi.

Kad ciemiņi bija prom, es ieskatījos atnestajā maisiņā. Tur iekšā tiešām bija zāles. Vienas bija nomierinošās, otras miegam. Zīmītē bija norādīts kādā daudzumā un cik bieži tās drīkst lietot, kā arī bija rakstīts, ka tās ir dabīgas. Jungi zvanīja Džinam, lai paprasītu medikamentus?

Es ienesu istabā maisiņu ar zālēm un aizgāju līdz Hosokam.

-Vai drīkstu ko jautāt?-es vaicāju.

Viņš pacēla skatienu no grāmatas uz mani.

-Kas notika starp jums ar Tehjonu?