Dziedinājums Klērai

31. Viņš nav tā vērts

Mēs abi jau stāvam pretī durvīm, pretī tām durvīm, kas saucamas par manu māju durvīm. Es nevaru saņemties un piezvanīt pie tām. Pastiepju roku, lai to izdarītu, bet apstājos. Es nevaru... man bail.

Šodien ir svētdiena, tātad mamma būs prom. Viņa būs baznīcā kopā ar manu brāli. Tas vismaz ir labi.

Jungi, sapratis, ka es nevaru piezvanīt pie durvīm,nostājas man priekšā un izdara to manā vietā.

Viņš pagriezās pret mani uz mirklīti un uzsmaidīja, laikam, lai es sajustos drošāk un saprastu, ka viss būs labi.

Es stāvēju aiz Jungi, bet joprojām ļoti pārdzīvoju, tapēc paņēmu viņu aiz rokas.

Pie durvīm kāds pienāca un tās sāka vērties vaļā.

Tas ir viņš. Man pārskrēja pāri šermuļi.

-Kas pie velna...-viņš izdvesa ieraugot Jungi un tad aiz viņa mani.-Ā, tas ir tavs jaunais tētuks? Tas kuram mēle ir bez kauliem. Nez ko vēl viņš ar to mēli dara...

Es saspiedu Jungi roku, bet Jungi paspēra soli uz priekšu pretī viņam.

-Tu labāk nepārbaudi manu pacietību!- Jungi caur sakostiem zobiem norūcās.

-Vai kādi mēs dusmīgi! Klēra,-viņš paskatījās pāri Jungi uz mani,- uz šo tu pārmainīji savu ģimeni?- viņš pretīgi pasmīnēja.

Jungi jau sāka piņķerēt ārā roku no manējās, bet es to satvēru ar otru roku, lai viņš neizdara neko, ko vēlāk varētu nožēlot.

Kā tas izskatīsies? Tas preteklis varētu piezvanīt policijai un noformulēt to tā, ka kaut kāds svešs cilvēks gribēja ielauzties un vēl nodarīja miesiskus bojājumus.

-Klēra... aj, aj, aj...- viņš bija ieurbies manī,- Tu taču zini, ka esi izpelnījusies mājas arestu? Un kāpēc atvedi līdzi šo maitas gabalu? Es viņu te redzet negribu!

Jungi iegrūda viņu iekšā dzīvoklī, lai varētu ieiet.

-Kaimiņiem nav jādzird jūsu mēsli.-viņš aiztaisot ieejas durvis teica,- Viņa atbrauca pakaļ savām mantām. Mēs viņas savāksim un brauksim prom.- Jungi nenovērsa savu ciešo skatienu no viņa,-Klēra, kur ir tava istaba?

-TU! DZĪVOT APNIKA, KA GRŪSTIES!?- viņš uzbļāva Jungi.

-Es aiziešu savākt mantas pati. Man to nav daudz.-es nervozi pačukstēju Jungi un viņš piekrītoši pamāja, bet joprojām nenolaida savu kvēlojošo skatienu no viņa.

Es aizskrēju uz istabu un ātri sāku kravāt svarīgākās mantas. Paņēmu divas lielas ceļa somas un ātri metu iekšā tur savas mantas. Kaut ko no skapja, kaut ko no plauktiem. Grāmatas, izņemot dažas, kas man īpaši mīļas, es atstāju, Jungi tāpat to ir daudz.

-Ha ha ha...-es dzirdēju kā viņš smejas,-Tā padauza tiešām domā, ka tev viņa ir vajadzīga? Tu vienkārši esi nogribējies un, kad tev viņa apniks, tu viņu izmetīsi uz ielas.-es dzirdēju blīkšķi, sāku mest somā lietas, tās nešķirojot,- Bet tad viņai nebūs kur iet, jo, līdz ko viņa izspers savu kāju laukā pa šīm durvīm, viņa vairs te nekad nevarēs ienākt.

Es izsteidzos no savas istabas ar divām ceļasomām un manā priekšā pavērās skats uz Jungi, kas, piespiedis to nenormālo pie sienas, cenšas savaldīties.

-Ja es uzzināšu, ka tu kaut reizi vēl centīsies sazināties ar Klēru... es tev visas iekšas izlaidīšu caur gaļas mašīnu.- Jungi piedraudēja un pēc toņa var spriest, ka tas ir domāts nopietni.

Es piegāju klāt Jungi un uzliku savu plaukstu uz viņa muguras.

-Ejam. Viņš nav tā vērts.- es satraukti pateicu.

Jungi atlaida to cilvēkveidīgo un atkāpās soli atpakaļ.

-Viss ko teicu pa telefonu un tagad ir pilnīgi nopietni.-viņš izstiepa pirkstu un iebakstīja viņam.-Tā ka nepārbaudi manu pacietību!

Es paķēru Jungi aiz rokas, lai mēs jau ietu prom, viņš ir tik ļoti uzkurinājies un dusmīgs. Es viņu pavilku uz izeju un viņš pagriezās uz izejas pusi.

-Kuces dēls.- nolamājās viņš, sakārtojot savu t-kreklu,- Maukas šajā mājā kāju nespers! TEV SKAIDRS, KLĒRA?!- viņš mums nopakaļ nobļāvās un Jungi skaļi aizcirta dzīvokļa durvis.

Jungi paņēma no manis ceļa somas.

-Kusties ātrāk, savādāk es aiziešu atpakaļ un izsitīšu tam kroplim visus zobus!-viņš dusmīgi teica. Es pirmo reizi redzu viņu TIK dusmīgu.- Es nejokoju! Mums ātrāk jāaizbrauc no šejienes, pretējā gadījumā viņš nebūs dzīvotājs.

Es paklausīju un sāku iet ātrāk. Mēs piegājām pie mašīnas un es atvēru bagāžnieku, lai Jungi varētu ievietot tajā somas.

Mēs apsēdāmies priekšējajos sēdekļos - Jungi vadītāja, es pasažiera – un braucām uz jauno dzīvokli.

Pusi ceļa Jungi rokas bija tik stipri saspiedušas stūri, ka kauliņi spiedās ārā.

Kad beidzot bijām klāt, Jungi nopūtās.

-Tu tiešām visu paņēmi?

-Jā.

Viņš mani uzlūkoja, pastiepa labo roku un uzlika man uz vaiga.

-Es tevi mīlu!