Dziedinājums Klērai

15. Jūs pazīstat viens otru jau vairākus gadus

Es piecēlos no rīta un pirmais ko pamanīju bija Jungi, kas gulēja manā atpūtas krēslā. Es jūtos viņam pateicīga par to, ka viņš bija klāt vakar, bet tajā pašā brīdī mani piemeklē kauna sajūta.

Es paņēmu savu segu un uzsedzu viņam virsū. Jau pagriezos, lai dotos uz virtuvi, kad Jungi saķēra manu roku.

-Kā tu jūties?-viņš aizsmakušā balsī pajautāja.

-Labi,-es samulsusi atbildēju, skatoties uz viņa roku, kas ir apņēmusi manējo.

-Tiešām?-viņš samiedza acis.

-Jā, tiešām.- es pasmaidīju un viņš atlaida manu roku, es jau biju pie durvīm, kad viņš man uzdeva jautājumu.

-Kas ir viņš?

Man uz brīdi asinis sastinga dzīslās.

-Tas ir cilvēks kura vārdu es nekad nepieminu, jo viņš nav pelnījis saukties pat par cilvēku, kur nu vēl vārdā,- es, sniedzot atbildi, pat nepagriezos un izgāju ārā no istabas. Varbūt tas bija nepieklājīgi, bet man tā bija vieglāk.

Virtuvē notika aktīva darbošanās. Hosoks gatavoja brokastis, vai vismaz centās.

Viņš mani pamanīja uzreiz.

-Laaaaaabrīīīīt! - viņš mani skaļi sveicināja.

-Ar šādu labrīt pat modinātājs nav vajadzīgs,-es pasmaidīju.

-Tiesa, kas tiesa,- Hosoks uztaisīja, tā saucamo, vardītes smaidu. Es to tā iesaucu vēl tajā piparkūku cepšanas dienā, jo tad viņš līdzinās vardītei, mīlīgai vardītei.

-Ūūūū, kādi cilvēki!-Hosoks uzsauca, kad virtuvē lēni ievilkās miegains Jungi,-Kur tu biji pa nakti? Es piecēlos, tevis nav.

Es nosarku un centos nemanāmi aizgriezties, lai Hosoks un Jungi nepamana.

-Nav svarīgi, kur es biju. Svarīgi ir tas, ka es dodos pa darīšanām. Pēc kādām divām stundām izbraukšu.

-Labi. Kad būsi atpakaļ?-Hosoks pajautāja, apgriežot pankūkas.

-Īsti nezinu. Skatoties kā man ies. Katrā gadījumā būšu tikai vakarā, ja viss ievilksies tad vēlu vakarā, varbūt pa nakti.

-Labiņi, bet tu nekur neaizbrauksi, kamēr nepaēdīsi manis sagatavotās pankūkas.

-Izskatās, ka es nekur nebraukšu,-Jungi sāka smieties-Vai vari galvot, ka izdzīvošu?

Hosoks uzsita Jungi ar karoti.

Pēc stundas mēs saņēmām zvanu no mana tēta, sakarā ar to, ka Anna saslima ar gripu un tagad viņi ir slimnīcā. Abi atgriezīšoties labākajā gadījumā pēc nedēļas.

***

Es sēdēju pie televizora viesistabā kamēr Jungi taisījās uz savām svarīgajām darīšanām, Hosoks viņam palīdzēja sataisīties, lai viņš neaizmirstu neko svarīgu.

Kad Jungi aizbrauca, Hosoks man piebiedrojās, mēs skatījāmies „Amerikas nākamo topmodeli" un apspriedām to, cik ļoti mums nepatīk viena meitene. Viņš uztaisīja popkornu un apsēdās man blakus.

-Starp citu, Jungi man pirms aizbraukšanas paprasīja, kas tev patīk, kā tev patīk pavadīt brīvo laiku...

Jutos pārsteigta.

-Tiešām?

-Jā, tas mani bišķīt pārsteidza, jo jūs pazīstat viens otru jau vairākus gadus.

-Pazīt jau pazīstam, bet mēs īpaši nekad nerunājām.

-Hmm...

Mēs turpinājām skatīties šovu un vēlāk es devos atpakaļ uz savu istabu. Tur uz rakstāmgalda bija novietots noutbuks un austiņas. Pa virsu tam bija uzlikta zīmīte.

Es paprasīju Hosokam ar ko tev patīk nodarboties. Viņš pateica, ka tev patīk skatīties filmas un klausīties mūziku. Vari izmantot manu noutbuku un austiņas, lai nav garlaicīgi. Ja vēlies kaut ko palasīt, vari droši doties iekšā manā istabā. Tur ir daudz dažādu grāmatu, es pats dažas pat neesmu lasījis.

***

Pēcpusdienā pie mājas durvīm kāds piezvanīja. Kad atvēru durvis, skats pavērās uz diviem gariem puišiem. Vienam bija gaiši mati, bet otram tumši.

-Sveika, Klēra!- gaišmatainais puisis sasveicinājās un veltīja man smaidu, kas pēc formas atgādina taisnstūri.