Dziedinājums Klērai

25. Apsolu

-Tā būs labi?-pie manis pienāca Jungi.

-Jā!-es paskatījos uz gaismiņām, kuras puiši piekāra pie viesistabas sienas.

-Es protams saprotu, Vecgada vakars un tā, bet vai tas ir obligāti?-viņš norādīja uz lielu kasti ar atlikušajām gaismiņām, kas vēl jāpiekar.

-Jā, tas radīs svētku noskaņojumu.-es veltīju spožāko smaidu kāds vien man ir.

Viņš pakratīja galvu un aizgāja darboties tālāk. Hosoks viņam palīdzēja.

-Mums pēc tam jābrauc uz veikalu pakaļ šampanietim?-Hosoks vaidēdams paprasīja.

-Nē, šo es uzticēju Namdžunam, Čimins atvedīs garas brīnumsvēcītes. Varēsim tās iespraust pēc tam sniegā.

Abi puiši pasmaidīja.

Kamēr puiši ņēmās ar dekorāciju piekāršanu, es griezu salātus. Kad viņi bija pabeiguši, es jau liku cepeškrāsnī gaļu.

Man no mugurpuses klāt pienāca Jungi.

-Kā tev te iet? Vajag palīdzību?

-Nē, paldies. Man tagad ir veselas 40 minūtes, pirms gaļa būs gatava.

-Vai vari atnākt ar mani uz vienu mirklīti?

Es noņēmu priekšautu un noliku viņu uz virtuves krēsla. Jungi paņēma mani aiz rokas un veda uz savu istabu. Tur iekšā bija Hosoks.

Mēs iegājām iekšā un pirmais uz ko viņš paskatījās bija manas un viņa drauga rokas, kas bija sakļautas kopā. Man palika neomulīgi un es izpiņķerējos no Jungi tvēriena.

-Tu varētu iziet uz mirklīti? –Jungi palūdza Hosoku.

-Jap.-Hosoks pieleca kājās no dīvāna un uzreiz izgāja ārā no istabas aiztaisot aiz sevis durvis.

Jungi atvēra savu drēbju skapi un izvilka ārā lielu kasti, tai virsū bija liela bante, tāpēc tā izskatījās pēc dāvanas. Kāpēc viņš velk to tagad ārā?

-Tātad...-viņš nokremšļojās un turpināja,- Šis ir tev.-viņš pasniedza man lielo kasti.

-Kas tas ir?-es to nedroši paņēmu.

-Tā ir dāvana tev no manis uz Jauno gadu. Vakar, kamēr tu sastādīji mūzikas plejlisti šai naktij, es aizbraucu uz mirklīti.

Es atvēru vaļā kasti un tajā bija kaut kāds auduma gabals, bet tam pa virsu kārbiņa. Es noliku kārbiņu malā un paņēmu to auduma gabalu. Atlokot to, es sapratu, ka tā ir kleita. Melna kleita ar garām rokām. Uz šīs kleitas bija nedaudz spīguļu un, ja pakustināt kleitu, tā mirdz kā zvaigžņota debess.

-Tev patīk?-Jungi satraukts vaicā.

Man acīs jau sakāpj asaras. Vai viņš joko?

-Es zinu, ka tev nav īpaši daudz drēbju līdzi un nav nekā ar garām piedurknēm. Padomāju, ka tu gribētu satikt jaunu gadu skaistā kleitā un nedomājot par savām rokām.

-Tā...-man aizlūza balss,-ir tiešām skaista un brīnišķīga dāvana.

Man pār vaigu noritēja asara. Jungi pastiepa roku un to noslaucīja. Pēc brīža viņš noņēma roku no mana vaiga un pastiepās pēc kārbiņas, kas, kad atvēru kasti, stāvēja virspusē uz kleitas.

Es atvēru kārbiņu un tajā iekšā bija zelta ķēdīte ar zelta piekariņu-plakanu apli ar kaut kādu gravējumu. Pirms es paspēju saprast, kas tas ir, Jungi bija jau manā priekšā un iztaisnoja mazo pirkstu.

-Apsoli, ka nekad vairs mani tā nebiedēsi un neliksi man tik ļoti uztraukties katru sekundi! Lūdzu apsoli, ka vairs nedarīsi nekādas muļķības.

Es skatos uz Jungi un, cenšoties saprast, kurā mirklī es sāku just kaut ko tik spēcīgu pret šo cilvēku, es pastiepu savu roku un iztaisnoju mazo pirkstiņu.

-Apsolu!

Viņš aizāķēja savu pirkstu aiz manējā un, lēnītēm tuvojoties man klāt, nočukstēja.

-Tu man apsolīji!

Un te starp mums jau bija ļoti mazs attālums. Viņš ielūkojās manās acīs it kā prasot atļauju un tad noskūpstīja.

Skūpsts bija ļoti maigs, kā ziedu lapiņas, un saudzīgs, itkā es būtu tas zieds.

Man rokās bija kārbiņa...

Kārbiņa kurā iekšā ir ķēdīte, bet uz tās piekariņa ir uzgravētas divas rokas, kuras, saāķējušas mazos pirkstiņus, dod solījumu.