Dziedinājums Klērai

30. Domā, ka es negribu?

Mana galva dun. Kā es vispār nonācu līdz šim?

Man pretī, pret manu kāju atbalstījis galvu, sēž jaunietis, kuru, vēl divas nedēļas atpakaļ, knapi pazinu. Man likās, ka viņš mani ienīst un negrib mani pat redzēt. Bet liktenis šķiet lēmis savādāk.

Šo divu nedēļu laikā bija noticis tik daudz, gan laba, kas izraisīja bezgalīgu prieku, gan skumīga un sāpīga.

Iespējams, ja Jungi nebūtu ieskrējis manā istabā tajā vakarā...

Kas būtu noticis? Vai es nomirtu?

Ja es nomirtu, tagad nebūtu tāda veida problēmu. Viss būtu vienkāršāk.

Kāpēc viņš mani noskūpstīja? Kāpēc? Kāpēc man vajadzēja saprast, ka es viņu mīlu?

Pat šobrīd... Jungi sēž manā priekšā un negrib mani laist vaļā. Man ir grūti elpot. Kāpēc es biju tik neapdomīga? Beidzot sajutusi laimes garšu, pārstāju domāt ar galvu?

Un nu jau ir par vēlu...

-Tu domā, ka es gribu tagad braukt prom?- man sāk līt asaras, dažas nopil uz Jungi matiem. Viņš paceļ skatienu uz mani,- Tu domā, ka es ļoti vēlos braukt prom no šejienes, prom no tevis? Es esmu tik ļoti nogurusi un vienkārši gribu būt blakus tev, tu man sniedz neizskaidrojamu mierinājumu.- Jungi paceļ roku, lai noslaucītu manas asaras, bet es izvairos un turpinu runāt, asaras joprojām līst straumēm-Un tagad tu... sēdi manā priekšā un vēlies, lai dzīvoju ar tevi? Tu domā, ka es negribu?

Jungi uzmanīgi lūkojās manī.

-Man ir bail, ka tēvs no manis atteiksies, ja uzzinās. – un nu es biju pateikusi to, kas uztrauca mani visvairāk. Kopā ar apziņu, ka esmu iemīlējusies Jungi, nāca apziņa arī, ka tēvs var atteikties no manis. Varbūt man ar tēvu nav ļoti tuvas attiecības, kādas tās varētu būt, ja es uzaugtu pie viņa, bet apziņa, ka viņam varētu kļūt vienalga par mani, sāpināja.

Es sāku elsot un man sāka trūkt gaisa. Es ļoti stipri raudāju. Jungi piecēlās un apsēdās blakus man uz dīvāna. Viņš mani ļoti stipri apķēra.

-Tavs tēvs tevi ļoti mīl. Es zinu, ka viņš nekad no tevis neatteiksies.- viņš paijāja mani pa muguru un galvu, cenšoties mani nomierināt.

-Es tev neļaušu braukt pie tā izdzimteņa vienai un kur nu vēl palikt tur dzīvot.- viņš stingri pateica. – Bet ar vecākiem mēs tiksim ar laiku galā.

Viņš mani glaudīja līdz es nomierinājos un aizmigu.

***

Nākamajā dienā pusdienlaikā mēs jau gājām uz mašīnu, kad pēkšņi pie mājas piebrauca mana tēva mašīna.

Mani pārņēma auksti sviedri.

Jungi uz mani nozīmīgi paskatījās. Viņš paņēma mani aiz rokas, bet, kad tētis ar Annu izkāpa no mašīnas, es izrāvu savu roku no viņējās.

Es piegāju klāt tētim, ļoti ātri apķēru un nočukstēju.

-Lūdzu piedod!

Viņš apjuka.

Es uzreiz devos uz mašīnu, pirms tam nervozi pārmijot skatienus un sasveicinoties ar Annu. Jungi arī sasveicinājās ar abiem un kaut ko viņiem pateica, bet es jau biju iekāpusi mašīnā un neko nedzirdēju. Man gribas ātrāk tikt prom... Mani moka vainas izjūta.

Pēc mirkļa Jungi jau sēdēja vadītāja krēslā un mēs uzsākām ceļu.

-Kur ir ķēdīte, ko tev uzdāvināju?- Jungi pagriezās pret mani un sarauca pieri. Es pastiepu savu roku un pataustīju vietu, kur vajadzētu atrasties ķēdītei, bet tās tur nebija.

-Es atstāju to savā istabā, skapī.

-Skaidrs. Es rīt tāpat pa dienu, kamēr tu būsi skolā, aizbraukšu pakaļ dažām mantām. Pamazām būs jāsāk pārvest savas mantas.

Mēs iebraucām parakstīt līgumu un paņemt atslēgas no jaunā dzīvokļa un tad devāmies taisnā ceļā uz manām "mājām". Jo tuvāk mēs esam, jo vairāk man paliek bail.

Kas tagad notiks?