Dziedinājums Klērai

26. Laimīgu Jauno gadu!

Jungi paņēma man uzdāvināto ķēdīti un nostājās man aiz muguras, lai apliktu to man ap kaklu. Viņš novāca nost manus matus un man uzmetās zosāda.

-Man nav tev dāvanas.-es klusi pateicu.

Es dzirdēju un sajutu uz kakla viņa elpu, viņš smaida.

-Vai es tev prasīju dāvanu? Tev nav man nekas jādāvina.-es jutu katru viņa pirkstiņa pieskārienu.

-Bet tas laikam bija dārgi... tā kleita vien! Tev nevajadzēja...

Viņš, aizāķējis ķēdīti, apķēra mani no mugurpuses, noliecās un uzlika zodu man uz pleca. Viņš smaidīja kā mazs bērns.

-Vajadzēja gan! Es tā gribēju.

Jungi noskūpstīja mani uz vaiga.

Es pagriezos un iespiedu savu seju viņam krūtīs.

-Paldies! Paldies par to, ka tu esi!

Viņš mani stipri samīļoja.

Tā mēs nostāvējām kādu laiciņu.

-Man jāiet jāpameklē, kur pagrabā stāv salūts.-viņš nomurmināja.

-Salūts?-es pacēlu galvu, lai uzlūkotu Jungi,- Mums būs salūts?-manas acis sajūsmā iemirdzējās.

Viņš atkal pasmaidīja savu apburošo smaidu, ieraudzījis manu sajūsmu.

-Jā, ja atradīšu, kur tas viss ir nobāzts.

-Labi. Tad ej!-es pasmējos un burtiski izgrūdu Jungi no viņa istabas ārā.

***

Ciemiņi ir jau sabraukuši. Esmu jau uzvilkusi jauno kleitu, mēs esam gandrīz gatavi sākt „ballīti".

Namdžuns ar Čiminu lika uz galda šampanieša pudeles, Jungi tikmēr salika glāzes-gan parastās, gan arī šampanieša.

-Skaista kaklarota.- pateica Hosoks, kas stāvēja virtuvē man blakus.

-Jā, paldies!- paņemot rokās kuloniņu, es smaidot atbildēju.

Es skatījos ar smaidu pār lūpām, kā Jungi kārto galda piederumus un komandē, kas jādara maniem draugiem. Pētīju un novēroju katru viņa soli. Hosoks skumīgi uzlūkoja mani, tad Jungi un tad atkal mani, bet, kad es pievērsu savu skatienu viņam, viņš momentāli sāka smaidīt. Varbūt man izlikās?

-Tev viss kārtībā?-es satraukti prasu.

-Jā, pilnīgakajā.

Es veltīju viņam smaidu un atkal pagriezos vērot, ko dara Jungi, neizlaižot no rokām kulonu.

-Tev to uzdāvināja Jungi?- Hosoks saraucis uzacis prasīja.

-Jā.- es biju ļoti priecīga.

-Āā...- viņa skatienā varēja saskatīt skumjas, bet es neko nepateicu.

-Eu! Klēra! Kur tu pazudi? Nāc šurp!!!- iebļāvās Čimins.

-Nāku!

Es pagriezos pret Hosoku.

-Ejam!-es viņam uzsaucu.

-Es tūlīt,- viņš palika virtuvē.

***

Veco gadu mēs pavadījām ļoti jautri. Spēlējām dažādas spēles un daudz smējāmies un arī daudz ēdām. Visiem bija ļoti jautri.

Jaunais gads tika satikts kā nekad agrāk manā dzīvē. Tik laimīga es vēl nekad nebiju. Visi cilvēki man apkārt bija man ļoti mīļi un dārgi.

-Kur ir šampanieša pudeles? – Namdžuns skaļi iejautājās, kad līdz jaunajam gadam bija palikušas tikai 2 minūtes.

-Uz galda. Tu viņas pats tur noliki.- es atbildēju.

-Kur salūts? Čimin, kur tu noliki brīnumsvecītes?-sākās rosība.

Mēs izgājām ārā, iespraudām brīnumsvecītes sniegā, novietojām salūta kastes nedaudz tālāk no mājas.

Un sākās atskaite līdz Jaunajam gadam.

-10!- es ar Jungi saucu.

-9!

-8!

Namdžuns jau cenšas noņem nost šampanieša papīrīti un dzelzs stiepli.

-7!

Čimins ir gatavībā aizdedzināt brīnumsvecītes vienu pēc otras, kad pienāks laiks.

-6!

-5!

Jungi, ierāvies savā ziemas jakā, stāvēja netālu no manis, skatījās uz Hosoku un, izstiepis rādītājpirkstu, uz kaut ko rādīja, un, smejoties, bļāva.

-Paņem labāk šķiltavas!

-4!

Hosoks jau ir gatavībā aizdedzināt salūtu.

-3!

Hosoks aizdedzina salūtu un skrien malā.

-2!- Hosoks piebiedrojas atskaitei.

-1!

Čimins aizdedzina brīnumsvecītes vienu pēc otras.

-Ūūūū ooooo! – mēs visi sākam bļaut. Izlido korķis no šampanieša pudeles Namdžuna rokās.

Mani kāds pavelk aiz rokas uz aizmuguri. Tas ir Jungi. Viņš pievelk mani klāt un noskūpsta. Viņa skūpsts garšo pēc šampanieša, ko dzērām vecajā gadā.

Gaisā uzšaujas salūts, mums apkārt deg brīnumsvecītes.

Namdžuns ielej visiem pa glazei šampanieša un skaļi nobļaujas, šķiet kosmosā citplanētieši to varētu saklausīt.

-Laimīgu Jauno gadu!!!

-LAIMĪGU JAUNO GADU!- nobļāvās Čimins un tad Hosoks.

Mēs ar Jungi saskatījāmies.

-Laimīgu Jauno gadu!- viņš ļoti klusi pateica un iedzēra šampanieti.

Mēs skatījāmies salūtu un priecājāmies. Visapkārt mirdzēja krāsainas uguntiņas. Netālu Čimins vicinājās ar brīnumsvecītēm, kad tās izdzisa, iededza jaunas. Hosoks skatījās uz salūtu un dzēra šampanieti, runājot par kaut ko ar Namdžunu un aizrautīgi smejoties.

Mēs satikām Jauno gadu ļoti mājīgi, silti un gaiši. Burtiski. Mūs ieskāva salūts, brīnumsvecītes un mūsu smaidi, kas bija pats gaišākais šajā tumšajā naktī.