Dziedinājums Klērai

23. Nopietni?

-Tā, nu viss! Domāju, ka nav tik traki.- pabeidzis smērēt dziedējošo smēri uz applaucējuma vietas, pateica Jungi.

-Paldies!-es klusi pateicos.

Viņš pasmaidīja, palīdzeja man piecelties kājās.

-Mums paveicās, ka Hosoks guļ kā nosists. Cits jau būtu piecēlies un paskatījies, kas notiek...

Es pa pusei klausījos, pa pusei nē, jo manu galvu nodarbināja cits jautājums. Ko viņi viens otram pateica telefona sarunas laikā? Vai viņš aizskāra Jungi?

-Ko viņš tev pateica?

Jungi nopētīja manu seju un tikai pēc laika ierunājās.

-Zini... es atbildēšu uz taviem jautājumiem tikai ar vienu nosacījumu.

-Kādu?

-Es atbildēšu uz tavu jautājumu un apmaiņā pret to tu atbildēsi uz vienu manu jautājumu. Viens pret viens. Tikai tā un ne citādi.

Es neticīgi nopūtos... Nopietni?

-Labi...-man tāpat nav vairs jēgas no viņa kaut ko slēpt.

-Sarunāts. Bet sākumā es uztaisīšu mums tējas un iesim parunāties uz tavu istabu, ja nu Hosoks pieceļas. -viņš jau devās uz vannas istabas izeju, bet tad durvīs apstājās.- Ā. Un tu taču nedomā, ka šonakt gulēsi savā istabā viena.-viņš pasmaidīja un aizgāja.

Nopietni? Atkal? Kur tādi cilvēki rodas... viņš tiešām ir unikāls.

Jau ir vēls vakars un, kamēr Jungi taisa tēju, es pārvilku pidžamas bikses. Viens no plusiem, ka Jungi zina ir tāds, ka man nav obligāti jāvelk augšiņas ar garām rokām, tāpēc uzvilku parastu kreklu ar īsām piedurknēm.

Mans skatiens pievēršas apbintētajai rokai. Es pieskaros vietai, ko tik uzmanīgi aprūpēja Jungi un pasmaidīju. Tad tāda ir sajūta, kad kāds tiešām rūpējas.

Es noliku novilkto hūdiju uz krēsla malas, bet šortus iemetu veļmašīnā. Kāpēc tieši tajā dienā, kad man uzlija virsū verdošs ūdens, man bija jāstaigā pa mājām šortos?

Istabā ienāca Jungi ar divām krūzēm tējas. Viņa skatiens apstājās uz manām rokām.

Varbūt nevajadzēja vilkt nost hūdiju? Es pastiepos pēc tā uz krēsla pusi, bet Jungi nolika tējas krūzes uz galda un paņēma mani aiz rokas.

-Nevajag, vari to nevilkt. Jūties brīvi.

Es paklausīju, bet īsu brīdi man vēl bija neērti.

Mēs abi iekārtojāmies gultā, es ietinos segā un dzēru tēju. Mani ieskāva drošības sajūta. Beidzot es varu teikt, ka pilnīgi uzticos Jungi.

-Es sākšu. -pateica Jungi- Es atbildēšu ļoti godīgi un ceru, ka tu arī. Tātad... Vai viņš tev fiziski darīja pāri?

Mana sirds sāka pukstēt straujāk.

-Reti, tikai tad, kad aizstāvēju mammu. Tajos brīžos man bija vienalga, cik ļoti varu ciest, viss kas man bija svarīgi - palīdzēt mammai, jo viņš bieži pacēla savu roku pret mammu. Protams... tas notika dzērumā, bet viņš dzēra ļoti daudz. Tagad it kā pārstāja, tomēr aizvadītie gadi dod par sevi zināt. Viņa attieksme joprojām ir šausmīga.

Jungi apsēdās man tuvāk un aplika savu roku man apkārt, jo saprata, ka man ir grūti par to runāt.

-Labi, tagad tavs jautājums.

-Ko viņš tev pateica?

-Sākumā viņš lamājās un es negribu tev tagad atstāstīt visus tos sliktos vārdus, kādos mani nosauca. Viņš pieprasīja, lai atdodu tev telefonu, bet, kad es viņam pateicu, ka to nedarīšu viņš man sāka teikt, lai pasaku tev, ka tev ir dotas tikai 12 stundas, lai atgrieztos mājās.- Jungi nobēra, bet tad viņa mutes kaktiņā parādījās maz smaids- Vai nav kretīns!?

Es izspiedu no sevis smaidu.

-Okeiii, tagad es. Cik ilgi tavas rokas ir šādā stāvoklī?-viņš paņēma mani aiz rokas. Viņa pieskāriens bija ļoti maigs. Jungi nobrauca pa manu roku ar pirkstu galiem un man uzmetās zosāda.

-4 vai pat 5 gadus. Es īsti neatceros, kad tas sākās.

-Kāpēc tu to darīji?

-Tas bija un vēl joprojām notiek uz nervu pamata. Es tā nomierinos, tā paliek vieglāk. Tas laikam skan ļoti slimi... bet... tas palīdz atgriesties realitātē, pie veselā saprāta.

Jungi turpināja glāstīt manu roku ar rētām.

-Lūdzu nedari sev pāri! Manis dēļ...-viņš nočukstēja.

-Vispār... tu man tikko uzdevi veselus divus jautajumus!- es, ievērodama to, iesaucos.

-Ha ha, nu viss... vajadzēja ievērot ātrāk. Tagad tavs VIENS jautājums.

-Eu! Bet... bet... bet tas nav godīgi!-es izpiņķerējos no segas, noliku malā tējas krūzi un iebakstīju Jungi sānā.- Tas tiešām nav godīgi! Bet labi... Ko TU pateici viņam?

-Es skaidri neatceros, bet bija daudz lamu vārdu...-viņš izbāza mēli mutes kaktiņā un aizdomājās.-No tā ko es tiešām atceros... es pateicu, ka tu esi mana un viņš nav tiesīgs tev piedurt pirkstiņu. Ja tas notiks, es par sevi neatbildu.

Man atkārās žoklis.

-Tu pateici ko?- es šokēta prasu, bet viņš sāka smieties, laikam par manu sejas izteiksmi, un es piebiedrojos.

Es piecēlos kājās uz gultas un pietupos ļoti tuvu Jungi un sāku viņu bakstīt, viņam ļoti kutēja.

Viņš mani saķēra aiz vidukļa un apguldīja tā, ka viņš atradās man pa virsu un mūs atkal šķīra tikai desmit centimetri.