Dziedinājums Klērai

21. Tas tik būs interesanti

-Ko tu vispār ēd?-iejautajās Jungi jau veikalā,-Šis tev negaršo, to tu neēd.

-Man vienkārši negaršo olīves. Daudziem viņas negaršo. Avokādo arī daudziem negaršo. Bet par rukolu vispār nerunāsim. Es nesaprotu, kas tie ir par cilvēkiem, kas viņu ēd...

Jungi sāka smieties.

-Kas vainas rukolai, ka tu viņu tik ļoti nemīli?-viņš paņēma piena paku un ielika to grozā.

-Es nezinu... kā lai izskaidro. Viņa garšo pretīgi. Tāda sajūta, ka ēdu zemi kopā ar kaut kādiem riekstiem... Tas ir šausmīgi.-es saviebos.

-Labi, tad paņemsim citus salātus. Pagaidi mirklīti.- viņš atstāja mani pie piena produktu plaukta un aizsteidzās skaistumkopšanas un higiēnas produktu virzienā. Interesanti... priekškam?

Pēc brīža Jungi bija jau atpakaļ ar matu balinātāju rokās.

-Kam tev tas vajadzīgs?-es pasmejoties jautāju.

-Mēs ar Hosoku, pirms ar tevi aizbraucu uz veikalu, sarunājām šodien uzspēlēt kārtis, duraku. Tam kurš zaudēs būs jābalina sev mati... mājas apstākļos.

Es sāku smieties.

-Tas tik būs interesanti.

-Jā... nevēlies ar mums spēlēt?

-Labi.

***

Mēs atbraucām no veikala, izkravājām visus maisus. Vakarā es aiznesu dekoratīvos spilvenus lējā uz viesistabu un noliku uz grīdas, iebēru lielā traukā čipsus, atnesu dzērienus, īsāk sakot, sakārtoju visu mūsu lielajai spēlei. Hosoks bija izbrīnīts, ka es piekritu, bet viņā parādījās azarts. Viņš uzprasījās nokrāsot manus matus, ja zaudēšu, bet es tikai izbāzu mēli un pateicu, lai gatavojas zaudēt.

***

Spēle bija interesanta. Mēs sarunājām spēlēt līdz brīdim, kad kādam būs 3 zaudētas spēles.

Zaudēja Jungi.

Mēs ar Hosoku, vārtījāmies pa grīdu no smiekliem. Tad paskatījāmies uz Jungi un atkal smējāmies, jo viņa sejas izteiksme bija miljonus vērta.

Kopā ar Hosoku uzklājām krāsu uz Jungi matiem. Kamēr krāsa bija jāpatur matos, Hosoks palika miegains un aizgāja gulēt, nesagaidījis rezultātu.

Pēc noteikta laika Jungi aizgāja izmazgāt matus.

Es tikmēr piekārtoju nekārtību, ko radījām, un aizgāju uz virtuvi uztaisīt tēju.

Ūdens vārījās, es sagatavoju krūzes man un Jungi, cerot, ka viņš arī dzers tēju, ja ne tad man būs divas.

Ūdens uzvārījās un es paņēmu tējkannu, es viņu paņēmu neīpaši ērti un tā man izslīdēja no rokām. Puse no ūdens, kas bija tējkannā uzlija uz manām kājām. Es applaucējos un iebļāvos.

SĀĀĀĀĀĀĀP!

Virtuvē ieskrēja Jungi, slapjiem matiem un pārbiedētām, ieplestām acīm. Mati bija gaiši un lāsītes skaisti pilēja no viņa matiem, brīdi es aizmirsu par sāpēm, domājot par to, cik viņš ir skaists, bet...

Viņam rokās bija telefons.

Mans...

Telefons...

No klausules līdz manīm atnāk skaņa, bļāviens no klausules otra gala.

-HALO! ES NEESMU BEIDZIS AR TEVI RUNĀT!!!- tas bija viņš...