Dziedinājums Klērai

20. Kā gulēji?

Diena ir pelēcīga, lietaina un drūma. Es stāvu pie bedres kurā atrodas zārks. Esmu vienīgā, kas ieradās uz bērēm.

Iezvanās telefons. Tas ir Hosoks.

-Halo! Klēra? Piedod, ka netiku uz tavas mammas bērēm. Jungi ir miris.

***

Pēkšņi uzraujos augšā no murga, piere ir pārklāta ar sviedriem. Elpa ir ļoti strauja.

-Mamma, ak Dievs!- es nočukstu un ātri aizrāpoju līdz gultas otram galam, lai pārliecinātos vai Jungi ir uz vietas.

Es sajutu atvieglojumu, ieraugot, ka Jungi guļ turpat uz grīdas pie gultas, kur redzēju viņu pirms gāju gulēt.

Sapnis mani pārbiedēja, tāpēc izkāpu no gultas, paņēmu segu un spilvenu un apgūlos uz grīdas blakus Jungi. Tā es jutīšos drošāk. Negribu gulēt viena.

***

Es atvēru acis un pirmais ko aptvēru ir tas, ka Jungi ir uzlicis savu kāju pa virsu manām, bet otrais...

Mēs bijām sadevušies rokās.

Es uzmanīgi, cenšoties nepamodināt viņu, lai tas nebūtu pārāk neveikli, izpiņķerējos no segas un viņa tvēriena. Man tas izdevās.

Es klusi izlavījos no istabas un uzskrēju virsū Hosokam, kurš nāca ārā no pretējās istabas.

-Labrīt! Kā gulēji?

-Labrīt! Emm... labi. Un tu?-kāpēc es tā uztraucos? Kas tur tāds, ka manā istabā guļ Jungi? Nē... Hosoks varētu pārprast.

-Arī labi. - viņš pasmaidīja,- Labi, es došos tīrīt zobus. Tu laikam iesi brokastot. Labu apetīti!

Mēs katrs aizgājām savā virzienā.

Kad es nonācu virtuvē un ieslēdzu tējkannu, sāku prātot...

Kādā veidā mēs sadevāmies rokās? Pa kuru laiku? Kurā brīdī?

Tad sadzirdēju soļus.

Virtuvē iegāja Jungi.

-Labrīt!-viņš pateica aizsmakušā balsī.- Kas tas par spilvenu un segu, ko ieraudzīju, kad piecēlos?

Bļāviens! Vajadzēja novākt... Ko man tagad viņam teikt?

-Ēēēm. Es... -es sapratu, ka nav jēgas melot,- Man bija murgs un es nobijos.

Viņš vienkārši uz mani skatījās, neko nepateica.

-Mums jau produkti iet uz beigam, vajadzētu aizbraukt šodien līdz veikalam. - viņš paziņoja, atverot ledusskapi,- Vēl mums ir jāizdomā ko darīsim Vecgada vakarā un kā sagaidīsim Jauno gadu. Pēc brokastīm aizbrauksim iepirkties.

-Labi.

-Ko tu gribētu darīt? Līdz Jaunajam gadam tikai trīs dienas.-viņš iedarbināja kafijas automātu un atspiedās pret virtuves galdvirsmu.

-Es neko negribu.- es pagriezos un aplēju ar ūzvārīto ūdeni tējas maisiņu.

-Es arī īsti neko negribu. Neesmu baigais tusētājs.-viņš man veltīja smaidu.

Man pār ķermeni pārskrēja zosāda. Viņam ir tik skaists smaids.

Paga, stop! Kas tās vēl par domām?

-Mēs varam vienkārši pasēdēt mājās? Es varētu pasaukt Čiminu un Namdžunu, lai jautrāk. Varbūt varam pasaukt arī Te...- es aprāvos, jo atcerējos to, ko stāstīja Hosoks.- Jā, mēs varētu pasaukt Čiminu un Namdžunu.-es cerēju, ka viņš nesadzirdēja un nesaprata, ko gribēju teikt. Katrā gadījumā viņš vainu nedzirdēja vai arī iztēlojās, ka nedzirdēja.

-Kā vēlies. Man nav nekas pret Namdžunu un Čiminu.

Kamēr es pabeidzu taisīt savu tēju un apsēdos pie galda, klusums, kas mūs ieskāva radīja nu ĻOTI lielu spiedienu.

-Vai drīkstu ko jautāt?-Jungi pārtrauca klusumu.

-Ko tad?

-Kāpēc tu draudzējies tikai ar puišiem? - viņš pasmējās.

-Man bija draudzene. Viena. Bet mēs pašķīrāmies, kad pēc devītās klases viņa aizgāja uz tehnikumu, bet es paliku mācīties līdz divpadsmitajai. Mūsu kontakts kļuva arvien vājāks. Es neesmu ar viņu satikusies jau divus gadus. Tagad es ļoti koncentrējos uz mācībām un man nav ne laika, ne vēlmes ieviest jaunus draugus.-es padzēros tēju, tikmēr aizdomājoties par savu draugu loku,-Ja godīgi, es nekad nebiju pat aizdomājusies, ka mani draugi ir tikai puiši.

Jungi turpināja smaidīt. Kas viņam kaiš?

-Skaidrs.-viņš paņēma savu kafijas krūzi un apsēdās man blakus pie galda.-Kā tu jūties?

-Labi.

-Nu tad labi. Šodienu pavadīsim kopā, vienu es tevi neatstāšu.

-Tev nevajag strādāt? Parasti tu esi aizņemts.

-Nē, visu svarīgo jau esmu izdarījis. Atsākšu darbu pēc Jaunā gada.- viņš pasmaidīja un viņa seja pauda „tev nesanāks no manis atkratīties, lai kā arī tu censtos".