Dziedinājums Klērai

12. Mēs abi sākām smieties

-Tātad... Ko darīsim? Ko tev patīk datrīt?- Hosoks atspiedies pret virtuves galdu ar elkoņiem un skatoties kā es salieku eklērus uz šķīvja, joprojām gaida atbildi.

-Es īsti nezinu ko mēs varētu darīt. - jutos mazdrusciņ samulsusi. Es šo cilvēku pazīstu tikai dažas dienas un nu mēs pavadīsim kopā Ziemassvētkus.

Eklēri izskatījās ļoti garšīgi un saldumi ir mana vājība. Es pagaršoju vienu un jutos kā septītajās debesīs, tie garšoja debišķīgi.

-Ak, Dievs! Tas ir brīnišķīgi!- es iesaucos. Hosoks sāka smieties.

-Es redzu, ka tev garšo saldumi. - viņš pasmaidīja - Varbūt mēs varētu kaut ko paši pagatavot? Ko saki par piparkūkām? Tas būtu tā tematiski, radīsim Ziemassvētku sajūtu. Es īsti labi negatavoju, bet mēs varētu kopā pacensties. Tev garšo piparkūkas?

-Jā, varētu.- es smaidot atbildēju, bet Hosoks atkal sāka smieties, norādot uz zobiem.

-Tev šokolāde uz zobiem.-viņš caur smiekliem izteica šos vārdus un es arī sāku smieties. Viņa smiekli un garastāvoklis ir lipīgi.

***

Mēs sarunājām, ka kamēr Hosoks brauc uz veikalu pakaļ piparkūku mīklai un dažādām glazūrām un rotājumiem, es sameklēšu piparkūku formiņas un sagatavošu cepeškrāsns pannu.

Es visu izdarīju diezgan ātri un atcerējos, ka noliktavā, meklējot ar ko apsegt Jungi, es redzēju priekšautus. Es aizklīdu līdz noliktavai un paņēmu divus.

Pēc 15 minūtēm Hosoks jau atgriezās. Es viņam pasniedzu vienu priekšautu un otru uzsēju pati sev.

-Ar ko sāksim?- viņš jautāja.

Es attaisīju piparkūku mīklas iepakojumu, noliku mīklu uz galda un paņēmu mīklas rulli.

-Es nekad neesmu taisījusi piparkūkas.- es pateicu skatoties uz mīklas gabalu kā uz svešu objektu no citas planētas.

-Es arī.- viņš ar smaidu atbildēja.

Es nopūtos un sāku rullēt mīklu, bet tā bija pārāk cieta. Es neveikli pasmaidīju un paskatījos uz Hosoku.

-Eee...- viņš pakasīja pakausi- Nu... Varbūt... Hmm... Varbūt pameģināt sasildīt mīklu? - viņš paņēma to rokās - Tāda sajūta, ka tas ir plastilīns.- viņš pasmējās un sāka mīcīt mīklu rokās, kamēr tā sasila pietiekami un kļuva staipīgāka. -Iedod man to mīklas rulli.

Viņš sarullēja mīklu pietiekami plāni un mēs sākām spiest iekšā dažādas formiņas: mēnestiņus, zvaigznītes, eglītes un eņģelīšus. Mēs sapratām, ka sēnes formiņa izskatās pārāk divdomīgi un nolikām to malā.

-Tu pie pusdienu galda minēji, ka tev ir divas nedēļas brīvs, jo visu esi izdarījis universitātē. Ko tu studē?- es ieinteresēti pajautāju.

-Literatūru, gribu būt literatūras pasniedzējs. - viņš man veltīja kārtējo smaidu, pilnu ar siltumu.

-Tātad būsi skolotājs... interesanti. - es noliku cepeškrāsns pannu uz galda, ieslēdzu cepeškrāsni, lai sasilst, un sāku likt uz pannas formīgos mīklas gabaliņus.

-Un kādas ir tavas intereses? Ko tev patīk darīt?- viņš man piebiedrojās.

-Man patīk lasīt, mūzika. Patīk arī zīmēt, īpaši patīk gleznot ar akvarelēm, bet jau kādu laiku neesmu to darījusi. Esmu arī kinomāne.

-Lasīt? Kādam žanram dod priekšroku?

-Pēdējajā laikā lasīju tikai klasiku. - es ar dvieli paņēmu pannu aiz malas un ievietoju cepeškrāsnī. - Uzņem laiku uz piecām līdz desmit minūtēm.

Hosoks izvilka telefonu un uzstādīja taimeri.

-Vai ir kāda grāmata, kas īpaši patīk no klasikas? Vai arī cita žanra? Mīļākais tēls?- puisis izskatījās ļoti ieinteresēts saņemt manu atbildi.

-Man ļoti patīk Oskara Vailda „Doriana Greja ģīmetne". Hmm... un mīļākais tēls ir Bazils. Visvairāk man patika nodaļa, kur Bazils ieraudzīja par ko kļuva viņa uzgleznotais portrets. Šķiet tajā pašā nodaļā viņš nomira.

-Jā, tā bija interesanta grāmata. Man arī patika. Šķiet Jungi istabā, plauktā, ir šī grāmata. Ja vēlies, vakarā varam kopā palasīt.

-Tas būtu jauki.- es jutos ļoti priecīga. Ar Hosoku bija ļoti viegli.

-Kāpēc pārtrauci gleznot?

Es sarāvos, šķiet viņš to pamanīja, bet ceru, ka ne.

-Man nebija iedvesmas.- es īsi atbildēju. Hosoks saprata, ka par to labāk nerunāt.

-Gadās arī tā. Nekas, gan jau tā atnāks. Runājot par mūziku... Jungi mums ir mūziķis.

-Es dzirdēju kā viņš spēlē klavieres. Tas bija skaisti.- es atbildēju un domas uz brīdi aizklīda līdz naktij, kad ieskrēju viņa istabā.

Man liekas jocīgi tas, ka viņš neko nav pasācis. Nav mani nosūdzējis nevienam. Satiekot mani pat necenšas uzsākt sarunu par to nakti. Es jūtos pateicīga, bet arī satraukta.

-Heiii... zeme izsauc Klēru.- Hosoks novicināja roku man gar acīm.

-A?- es samirkšķināju acis.

-Es saku, ka Jungi ir talantīgs komponists, viņš sacer gan dziesmu tekstus, gan pavadījumus. Pats labi repo. Mēs ar viņu vienreiz ierakstījām kopīgu dziesmu. Bija jautri. Viņš ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, no man zināmajiem. Sākumā tā varbūt nešķiet, bet viņš ļoti rūpējās par tuvākajiem un ir diezgan jūtīgs...

Iezvanījās taimeris.

-Nu kur tad mūsu cepumiņi? Glazūra jūs jau gaidaaaaa.- viņš rotaļīgi pieskrēja pie cepeškrāsns un izņēma ārā pannu.

Jungi un jūtīgs?