Ap 6 rītā es izgāju no istabas un devos uz virtuvi uztaisīt tasi tējas. Pa ceļam pamanīju, ka viesistabā deg gaisma. Es iegāju iekšā, nez kāpēc tā tur deg?
Uz dīvāna gulēja Jungi. Guļot uz muguras viena kāja viņam bija saliekta, otra taisna. Rokā, kas gulēja uz vēdera viņam bija pildspalva, bet otra roka nokarājās no dīvāna. Spriežot pēc tā, ka uz zemes bija vairākas lapas ar ķeburiem, tās viņš turēja rokā pirms aizmiga. Vēl uz grīdas bija dažas saburzītas lapas.
Negribēju, lai viņš pieceļas tāpēc gāju uz virtuvi. Kad uzliku vārīties ūdeni, sajutu, ka mājā ir diezgan vēsi. Aiztecēju līdz noliktavai un atradu siltu plediņu. Klusi iezagos viesistabā un apsedzu Jungi. Tad pabeidzu taisīt sev tēju un klusi devos uz savu istabu, izvilku krēslu ārā uz balkona, kur ietinusies segā nosēdēju, pašai nemanot, divas stundas.
Visa nākamā diena bija vienmuļa un garlaicīga. Es centos novērst domas no savām problēmām un pakavēt laiku pie TV. Diena bija vienmuļa līdz pie mājas durvīm ap pulksten septiņiem vakarā nepiezvanīja mani, jau iepriekš minētie, bērnības draugi - Namdžuns un Čimins.
-Kā tu varēji nepateikt, ka esi atbraukusi?- manā istabā ievēlās Namdžuns un pēc 5 sekundēm arī Čimins.
-Piedod! Es neiedomājos sazināties ar jums, es pat 2 dienas atpakaļ nedomāju, ka būšu šeit... Jūs ielaida Jungi?
-Jā.- atbildēja Čimins un apskāva mani ļoti stipri un es viņu. Uzreiz pēc tam es piegāju pie Namdžuna un apskāvu arī viņu. Namdžuns reti kad pirmais ierosina apskāvienus, bet nekad man nepretojas.
Kad apskāvienu ceremonija beigusies, Čimins ar smaidu līdz ausīm pasniedz man maisu. Es jau nojausdama, kas tajā iekšā, pasmaidu un ielūkojos pārbaudīt. Maisā bija vairākas dažādas alus pudeles. Čimins zina, ka es neesmu alus cienītāja, bet viņam tas garšo, tāpēc viņš vienreiz bija sarīkojis man alus degustāciju. Ieradās pie manis ar daudz dažādiem alus veidiem, lai es varētu pateikt, kas man garšo visvairāk, bet viss beidzās ar to, ka mēs abi piedzērāmies un mums bija nenormāli jautri. Kopš tās reizes, alus man šķiet garšīgs tikai Čimina kompānijā.
-Es par to, ka esi šeit uzzināju no Namdžuna, kas man pazvanīja, kad viņš uzzināja no sava onkuļa Džina. Kā to tagad saprast? Ja Džins nebūtu Namdžuna mātes brālis, tad mēs to iespējams pat neuzzinātu. Kā tava kāja? Viss kārtībā? - Čimins izskatījās norūpējies.
-Jā, viss labi.- es pasmaidīju.
Tā mēs nosēdējām trijatā līdz 1 naktī. Mēs dzērām alu, runājām par to, kas jauns mūsu dzīvēs, smējāmies. Protams es pastāstīju, ka mātes vīrs ir galīga cūka, kā to daru parasti, bet to, ka es aizbēgu un dažus citus sīkumus es noslēpu. Es jutos brīvi, jo man blakus bija cilvēki, kam varētu uzticēt visu un, kas par mani parūpētos, tikai man negribās viņiem uzgrūst visas savas problēmas, lai viņi par mani neuztrauktos.
-Vai jūs varētu man aizdot dažus džemperus, hūdijus? Es, braucot uz šejieni, aizmirsu ielikt vairāk siltu drēbju. Viss, kas man ir - šis te hūdijs - teatrāli nodemonstrēju uz sevis uzvilkto hūdiju.
-Protams- unisonā iesaucās abi puiši.
-Varēsim ievest tikai parīt. Mums abiem ir sarunāts palīdzēt manai mammai ar gatavošanos svētkiem pilsētas centrā, tas varētu aizņemt pārāk daudz laika un spēka. - atbildēja Džuns.
-Labi, paldies jums!- es sirsnīgi pasmaidīju puišiem.
Mēs pasēdējām un papļāpājām par vecajiem labajiem laikiem vēl 10 minūtes un tad es pavadīju ciemiņus.
Es apsēdos uz viesistabas dīvāna, kur vakar gulēja Jungi, un ieslēdzu TV.
No rīta es piecēlos, neatceroties kā aizmigu, televizors bija izslēgts un es biju apsegta ar pledu, ko vakar uzsedzu Jungi.
YOU ARE READING
Dziedinājums Klērai
FanfictionKlēra jūtas ļoti vientuļi. Viņas vecāki ir šķīrušies un kādu nakti viņa nolemj aizbēgt no mājām pie tēva. Tur viņa satiek bērnības draugus, tēva sievas dēlu kā arī citas jaunas sejas un ar šo arī sākas ceļš uz viņas dziedināšanu.