Dziedinājums Klērai

9.Ceru, ka nebūšu par vēlu

Visu dienu pavadīju pie TV. Biju aizgājusi līdz ledusskapim dažas reizes, bet man negribējās īpaši neko darīt tāpēc vienkārši uztaisīju ātri pagatavojamās nūdeles.

Jungi visu dienu sēdēja savā istabā un nenāca ārā. Šķiet tas kaut kā saistās ar tām lapiņām, kas mētājās pa grīdu tajā vakarā, kad viņš aizmiga te uz dīvāna.

Tikai vakarā pirmo reizi uzgāju augšā pa kāpnēm, virzoties uz savu istabu. Kad taisījos vērt vaļā durvis, sadzirdēju klavierspēli, ļoti skaistu klavierspēli. Vēl mirklīti es pastāvēju, turot savas istabas durvju rokturi un klausoties šajā apburošajā skaņā. Es atlaidu durvju rokturi un atspiedos pret sienu. Tā es nostāvēju piecas minūtes, kā nohipnotizēta, bet tad es iegāju savā istabā.

Būtu ļoti neveikli, ja viņš uzzinātu, ka es te pakluso klausos.

Es paņēmu somiņu ar tualetes piederumiem, naktskrekla šortus, siltas zeķītes un krekliņu uz lencītēm. Jungi tāpat no savas istabas nebija izgājis un viņš neizskatās pēc cilvēka, kas jebkurā laikā varētu ieskriet cita cilvēka istabā. Domāju, ka slēpt rokas, atrodoties vienai istabā nav nepieciešams.

Kad atgriezos no vannasistabas, mans telefons kārtējo reizi iezvanījās. Mamma ir zvanījusi ļoti daudz reižu, kopš dienas, kad aizbēgu. Acīs atkal sariešas asaras. Es izslēdzu gaismu un saritinājos zem segas.

Nevaru aizmigt. Galvā mētājās dažādas šausmīgas domas.

Šādi es vārtījos pa gultu vēl divas stundas, bet beigās man izdevās aizmigt.

***

Skaļš blīkšķis pretējā izstabā lika man uztrūkties no trauslā miega. Pēc blīkšķa sekoja daudz lamuvārdu.

Es ātri uztrausos kājās, galvā uzpeldēja visas vardarbības ainas ko nācās redzēt, es skrienu glābt mammu. Ak, Dievs! Es ceru, ka ar viņu viss kārtībā, ceru, ka nebūšu par vēlu.

-BĻĀVIENS! SASODĪTAIS MAITAS GABALS! AAAA! BESĪĪĪĪĪ! NOLĀDĒTAIS, MĒSLA PLAUKTS!

Es ieskrienu pretējā istabā gandrīz paklūpot, strauji atverot durvis. Es elsoju, man pār vaigu noritējušas dažas asaras un rokas trīc.

Manu acu priekšā paveras skats uz lielu nekārtību un pārskaitušos līdz nemaņai Jungi. Tas mani atgrieza realitātē. Jungi istaba bija plaša, gulta bija nesaklāta, visapkārt bija dažnedažādas grāmatas, papīrīši, uz galda stāvēja portatīvais dators ar ieslēgtu kaut kādu mūzikas programmu, te pat bija arī klavieres.

Jungi pija pietupies un vāca kopā grāmatas, kas bija uz zemes, blakus mētājās kaut kāds dēlis, šķiet plaukts. Es biju sastingusi no šoka. Jungi bija ļoti pārsteigts. Viņš pētīja mani, no galvas līdz kājām. Mirkli pakavējās pie manas sejas, šķiet pamanījis dažas asaras uz vaiga un bailes manās acīs.

Istabā ir pilnīgs klusums. Pie manis sāk atgriezties veselais saprāts un es jau gandrīz līdz galam aptveru, kas notiek.

Esmu vienkārši ieskrējusi nakts vidū, kā traka, čaļa istabā, pie tam mēs pat neesam īpaši tuvi. Viņam bija sabrucis plaukts, uz tā laikam bija daudz grāmatu un tas neizturēja.

Vēl pēc mirkļa es aptvēru, ka man virsū ir diezgan paplāns krekliņš un ja labi ieskatās visu var redzēt cauri. Un man apkašā NEKĀ nebija...

Es jau sāku cerēt, ka viņam nav īpaši laba redze, bet viņa skatiens ieurbās manās rokās.

MANAS ROKAS! NĒ!

Manas rokas bija noklātas ar dažādām rētām, no tām dažas bija svaigas. Jau iepriekš minēju, ka mēdzu sevi nomierināt nodarot sev pāri... tad nu lūk, es traumēju savas rokas. Katru reizi, kad nevarēju nomierināties es iecirtu savus nagus savā rokā, vai arī ieskrāpēju. Mēdzu sev iesist pa kāju, retāk pa roku, tā ka paliek zilums. Bet visbiežāk es mēdzu iekost sev ļoti stipri rokā. Koduma nospiedumi bija arī pamanāmi uz rokām. Fizikas sāpes atgrieza realitātē, kad tas šķita teju neiespējami.

Es sāku mīņāties. Gribēju sevi ierakt zemē. Ko tagad? Viņš izstāstīs manam tēvam? Un ko tad? Kas tālāk?

Es vienkārši noklanīju galvu un pagriezos, lai izietu ārā no istabas, bet šķiet vienā sekundes daļā, pani saķēra aiz rokas un parāva atpakaļ.