Dziedinājums Klērai

10.Es slīkstu viņa skatienā

-Kas ar tavām rokām?- Jungi, vēl joprojām turēja manu roku saspiestu un aplūkoja no visām pusēm manas rētas un brūces. - Vai tev kāds dara pāri? - viņš paskatījās man tieši acīs. Es pirmo reizi ielūkojos tik tieši viņa acīs. Viņas pauda satraukumu. Vai viņš par mani satraucas?

Uz mirkli man likās, ka es slīkstu viņa skatienā. Parādījās jocīga sajūta iekšā, man gribas aizbēgt kaut kur un nekad neatgriesties.

-Esmu tiesīga neatbildēt- mani pārņem panika, man ātri jārīkojas, jāpazūd. Es negaidīti, pašai par pārsteigumu, izrāvos no viņa tvēriena, aizskrēju uz savu istabu un aizcirtu durvis.

Viņš žigli bija pie durvīm un jau satvēra rokturi.

-Nenāc iekšā- es nobļāvos caur asarām.

Viņš neienāca istabā, bet tā vietā sāka runāt caur durvīm.

Es gribu palikt viena.

VIENA!!!

-Es varu tev palīdzēt? Tev vajadzētu aprūpēt rokas. Dažas brūces izskatās svaigas, ja neapstrādāsi laicīgi, var ienest infekciju. Varbūt pastāstīsi, kas notika? Kas to izdarīja? - Jungi runāja ļoti maigā, pieklusinātā balsī, kas vairāk līdzinājās kaķa ņurrāšanai.

Tas, ka viņš redzēja manas rētas un tas, ka viņš piedāvā palīdzību un izklausās satraukts, liek man raudāt. Neviens nekad nav redzējis to, ko esmu nodarījusi sev... neviens nav man pastiepis palīdzības roku, jo nezināja. Daļa manis domā, ka viņš noteikti mani uztver kā kaut kādu cietušu dzīvnieku, bet cita daļa domā, cik brīnišķīga sajūta ir beidzot sajust to, ka kādam nav vienalga.

Asaras līst straumēm, kaklā ir iesprūdis kamols. Iespējams tas bija mirkļa vājums, bet es klusi pateicu - es...- tad nedaudz paaugstināju balsi un caur asarām izgrūdu - to izdarīju es. - liekas visas manas sienas sabruka. Es jutos kaila. Es biju centusies būt stipra, lai būtu gatava pasargāt mammu no viņas vīra. Šīs sienas tika būvētas gadiem un nu ir sabrukušas līdz pamatiem.

-Zini... tu vari vērsties pie manis. Tu neesi viena. Nenoraidi manu palīdzības roku, es tevi lūdzu! - viņš nočukstēja un iegāja pretējā istabā.

Es sēdēju istabas stūrī, vistālāk no durvīm, apņēmusi kājas ar rokām, kas saliektas ceļos. Vaigi bija slapji.

Šādi es nosēdēju līdz brīdim, kad pie manām durvīm pieklauvēja Jungi, bet pēc klauvējiena viņš uzreiz iegāja savā istabā. Pat neko nepateica...

Es iztaisnoju savas trīcošās rokas sev priekšā. Uz tām var saskatīt pat 4 gadus vecas rētas. Cik tālu es esmu sevi novedusi...

Es piecēlos, kājas bija kā no vates. Knapi turoties kājās, es piegāju pie durvīm un pastiepu roku roktura virzienā, bet apstājos.

Vai tas ir droši? Jūtos kā nobijies dzīvnieks.

Es ļoti klusi atvēru durvis un manu uzmanību pievērsa kaut kas, kas stāvēja uz grīdas. Es paņēmu to rokās un iegāju atpakaļ istabā tik klusi, ka pat peles diez vai dzirdētu. Tas bija kaut kāds drēbes gabals, es to atlocīju un sapratu, ka tas ir džemperis.

Jungi man nolika pie durvīm džemperi? Jungi... cilvēks, kas vēl pirmajā dienā, kad atbraucu, neizskatījās īpaši priecīgs.

Apjukusi pēc šīs nakts notikumiem, pa virsu krekliņam, kas man virsū, uzvilku Jungi atstāto džemperi. Tas ļoti labi smaržoja un šī smarža mani dīvainā kārtā nomierināja. Es apgūlos gultā, pulkstens jau bija 4 rītā. Noraudājusies un nomierinājusies, es samelotu, ja teiktu, ka Jungi džemperis nenospēlēja nekādu lomu tajā, ka nomierinājos. Pēc neilga laika biju patīkamās smaržas, kas nes sevī dīvainu mieru, ieaijāta miegā.

Šajā naktī manī notika kaut kāds klikšķis, kas novedīs pie viena no diviem fināla variantiem. Vainu es nenovēršami salauzīšu savu dzīvi tā, ka atliks nodzīvot to drupās, vai arī viss beigsies labi, kas šķiet neiespējami.