Dziedinājums Klērai

11.Eklēri

Es atvēru acis, paskatījos pulkstenī. Jau ir pusdienlaiks, pulkstens rāda viens. Galva reibst un dun. Liekas esmu citā dimensijā. Pēc mirkļa apjēdzu to, kas notika vakar, jo attapos, ka man virsū ir Jungi džemperis. Jungi zina...

Es sāku aktīvi domāt. Domas šaudījās dažādos virzienos, bet beigās es tomēr izlēmu par labu tam, ka tomēr jāiziet ārā no istabas, jo šā vai tā tas būs jāizdara. Bet kādu brīdi pēc lēmuma pieņemšanas, man bija jāizcīna otrā iekšējā cīņa.

Ko viņš man teiks? Kā rīkosies? Vai viņa vakardienas žests ir uz labu? Vai arī man vajadzētu satraukties? Viņš laikam domā, ka esmu jukusi... kaut gan man pašai brīžiem tā liekas.

Labi. Vienalga. Es atvēru savas istabas durvis un pieklusinātiem soļiem nogāju lejā uz virtuvi. Ieslēdzu tējkannu un jau pagriezos, lai dotos uz vannas istabu, lai sakoptu sevi, bet durvju ailē, atspiedies, stāvēja Jungi ar sakrustotām rokām, cieši ieurbies manī. Šķiet viņš pētīja mani, izvērtējot situāciju, itkā pieņemot kādu lēmumu.

-Divas stundas atpakaļ atbrauca tavi draugi, bet es pateicu, ka tu guli. Viņi atstāja tev maisu, tas stāv viesistabā uz kafijas galdiņa.- viņš pateica un aizgāja.

Tas ir viss? Esmu pārsteigta. Manā galvā bija dažādi varianti tam, ko viņš varētu man teikt. Bet šis...

Kad atgriezos pēc rīta dušas un jau pārvilkusi vienu no draugu atstātajiem hūdijiem, uztaisīju tēju un apsēdos pie virtuves galda. Tas,ka Jungi neko nepateica, mani biedē un uztrauc vairāk par to, ja viņš man uzbruktu ar jautājumiem vai censtos ieskaidrot, ka tas ko sev nodaru ir slimi. Vai tā izskatās miers pirms vētras?

Mans skatiens aizklīda līdz kalendāram, kas bija piestiprinats pie ledusskapja. Šodien ir Ziemassvētku vakars. Mani mīļākie svētki – Ziemassvētki... Šie ir ģimenes svētki, tik par to padomājot paliek skumīgi. Acīs saskrien asaras. Cik ironiski, ka mani mīļākie svētki ir ģimenes svētki. Man kļuva ļoti skumji ap sirdi, tāpēc vakarā es izdomāju vienkārši ieslēgt TV un paskatīties dažādas Ziemassvētku filmas, ietinusies kādā siltā sedziņā.

Ik pa brīdim man noritēja kāda tikpat vientuļa cik es asara.

***

Aizmigu tikai ap rīta pusi, bet jau desmitos rītā mani uzmodināja zvans pie durvīm. Miegaina piecēlos no viesistabas dīvāna un piegāju atvērt durvis.

Tas bija Hosoks.

-Sveika! Labs rīts!- viņš smaidīja vēl žilbinošāku smaidu nekā iepriekšējā reizē. Vai man tikai tā liekas?

-Čau!- atbildēju apjukusi.

-Kā pagāja Ziemassvētku vakars?- nākdams iekšā pajautāja Hosoks.

-Es skatījos visu nakti Ziemassvētku filmas un multenes.- Hosoks sarāva uzacis.

-Viena?-viņš nopietni jautāja.

-Jā.

-Eu, vecīt! Tu Klēru atstāji vienu tādā dienā?- Hosoks skaļi nobļāvās, lai Jungi sadzirdētu savā istabā.

Atskanēja lēni soļi. Viņš nāca lejā. Neskatoties uz to, ka esam zem viena jumta, mēs īpaši bieži nesaskrējāmies kopš tā atgadījuma, varbūt tikai divas vai trīs reizes, ieskaitot vakardienas rītu. Un es esmu par to pateicīga, jo tagad, kad viņš atradās tikai divu metru attālumā no manis, es jutos ļoti saspringta.

-Es saprotu, ka tev jāstrādā un tas, ka ir svētku diena, tevi neattur, bet tu varēji uztaisīt izņēmumu. – Hosoks paskatījās uz mani.

-Jā, jā. Piedod. Kas tev tur maisā?- Jungi koncentrēja skatienu uz papīra maisu Hosoka rokā.

-Vecmamma taisīja eklērus un es padomāju, ka Klēra nekad tos nav garšojusi.

-Tu atvedi Klērai eklērus?- Jungi sāka smieties.- Jēziņ! Onkulis Džins novērtētu šo.

-Atkal tu sāc. Ej labāk raksti dziesmām vārdus.- Hosoks pasmaidīja.

-Hehe! Labi. Man tiešām jāpabeidz viens svarīgs darbs. Esi sveicināts šajā mājā, tu jau zini kas kur atrodas. Jūties kā mājās, kā jau parasti. Līdz vēlākam Eklēr!- Jungi aizgāja smiedamies.

Nopietni? Eklērs? Tikai nesakiet, ka viņš mani tagad tā sauks...

-Nu ko, Klēra! Es esmu šeit, tāpēc tev nevajadzēs būt vienai. Ko vēlies šodien darīt? – Hosoks pasniedza man papīra maisiņu ar eklēriem un pasmaidīja, gaidot manu atbildi uz jautājumu.