Dziedinājums Klērai

32. Tu tici liktenim?

Šajā brīdī, neskatoties uz to, kas tik tikko bija jāpārdzīvo, Jungi manās acīs izskatījās skaistāk nekā jabkad agrāk. Viņš izskatījās kā eņģelis, kas nācis mani glābt.

Šī ir pirmā reize, kad viņš saka, ka mani mīl.

-Aizmirsti to, ko teica tā cūka. Es nevēlos, lai tu glabātu savā galvā un sirdī tos aizskarošos vārdus. Gribu, lai tu tos aizmirsti, arī tos, kurus viņš tev teica pagātnē.- viņš pieliecās man tuvāk, lai noskūpstītu, bet pirms tam pateica,- es nekad tevi nepametīšu.

Viņš mani skūpstīja ļoti maigi un tad nobučoja manu deguna galu.

-Ejam! Gribu, lai tu redzi jaunās mājas.- viņš pateica ar platu smaidu.

Es ienācu iekšā dzīvoklī un tas bija diezgan plašs un mājīgs. Viss dzīvoklis jau bija mēbelēts un izskatījās diezgan moderns. Un maksā laikam arī...

-Nāc! Parādīšu guļamistabas. Izvēlies, kura tev patīk vairāk.

Mēs izstaigājām visas trīs guļamistabas, tās savā starpā pēc dizaina bija ļoti līdzīgas, bet dažādos toņos. Es izvēlējos pašu mazāko istabu.

-Iekārtojies! Nākamajās brīvdienās būs jābrauc uz veikalu un jānopērk visādi štrunti. Trauki un tā tālāk. Pagaidām vajadzēs iztikt ar ēdiena pasūtīšanu.- viņš ienesa manā jaunajā guļamistabā manas somas.

Es jutos neveikli, sakrustoju rokas uz krūtīm. Jocīga sajūta...

Jungi pamanīja, ka kaut kas nav labi, un pienāca man klāt, ietvēra apskāvienā.

-Mēs šeit daudz ko izmainīsim. Es gribu, lai tu justos šajās telpās labi. – viņš atstāja savu skūpstu man uz galvas. – Ko tu šodien gribētu ēst?

-Es īsti nezinu... es negribu ēst.

Viņš paņēma mani rokās, es iekliedzos, un aiznesa līdz virtuvei, kur apsēdināja mani uz letes. Jungi pastiepa savu roku pakaļ telefonam.

-Halo, suši restorāns? Es vēlētos pasūtīt setu...

***

Mums piegādāja sušī un mēs, sēžot viesistabā uz paklāja, skatījāmies amerikāņu seriālu "Draugi". Es atteicos ēst, jo negribēju, bet Jungi sāka mani barot.

Viss beidzās ar to, ka mēs barojām viens otru. Lai pakaitinātu Jungi, es sasmērēju viņa degunu ar vasabi un sāku smieties.

-Ak šitā, ja?-viņš sāka man tuvoties, bet es centos aizrāpot nedaudz tālāk, bet rezultātā aizķēru trauciņu ar soju un tā izlija. –Tagad mums jāpērk jauns paklājs.- Jungi pavēstīja un ar savu degunu sasmērēja manējo.- Tava pretošanās ir bezjēdzīga.-viņš paziņoja un es pasmaidīju.

Viņš apguldīja mani uz paklāja un noskūpstīja. Es pasmējos un ar roku noslaucīju vasabi no viņa deguna, savukārt viņš no mana to nolaizīja.

Tajā naktī es nevarēju aizmigt savā jaunajā istabā. Tā likās sveša, auksta un biedējoša.

Es aizgāju līdz Jungi guļamistabai, viņš jau gulēja. Šajā dzīvoklī gultas bija ļoti lielas, tāpēc es apgūlos viņa gultas kājgalī.

***

No rīta Jungi aizbrauca uz Trontaunu pakaļ savām mantām. Viņš pateica, ka būs mājās vakarā. Es aizgāju uz skolu, bet nevarēju koncentreties uz mācībām.

Kā viņam klājas? Vai viss labi?

Pārnākot mājās pēc skolas es nezināju kur likties. Es ļoti stipri nervozēju.

Jau tuvojās vakars... pagāja stunda... divas...trīs, bet Jungi vēl nav atgriezies.

Varbūt kaut kas notika?

Tuvojas pusnakts. Jungi telefons ir izslēgts.

Es sēzu viesistabā uz paklāja un skatos uz sojas pleķi, ko tur atstājām pagājušajā vakarā. Vai viņam viss labi? Varbūt viņš iekļuva avārijā... Nē. Tikai ne to.

Manas asaras pil uz baltā paklāja.

Es nepārdzīvošu, ja ar viņu kaut kas notiks. Ak Dievs!

Un te pēkšņi es dzirdu soļus un atslēgu džinkstoņu. Es strauji pagriežu galvu uz durvju pusi, ar cerību pilnām acīm. Tas ir viņš?

Iekšā ienāk Jungi ar savām mantām. Viņa skatienu pievēršu es, kas sēž uz grīdas istabas vidū, noraudājusies. Viņš ātri pieskrien klāt.

-Kas noticis, vai viss labi?

-Es nobijos! Kāpēc tu biji prom tik ilgi? Es uztraucos!- šķiet esmu jau izraudājusi veselu asaru jūru, bet tās nepārstāj līt,- Kāpēc tu tā dari? Kas ir ar tavu telefonu!? Es taču tev zvanīju... Ja ar tevi kaut kas notiktu? Ko man vajadzētu darīt? Kāpēc tu tā... es taču tevi mīlu!

Jungi sēdēja uz grīdas un apķēra mani, es elsoju un strauji elpoju, iespiedusi seju viņa krūtīs.

-Hei! Es taču esmu atpakaļ, neraudi! Mans telefons izlādējās. Piedod!

Kad viņam izdevās mani kaut cik nomierināt viņš man uztaisīja tēju.

-Es aiziešu pakaļ pārējām mantām.-viņš pavēstīja,-Drīz būšu atpakaļ.

Kad viņš bija sanesis visas savas līdzi paņemtās mantas, es pajautāju, kā viņam gāja mana tēva mājā.

-Es visu pastāstīju. Viņi bija šokā un pozitīvi neatreaģēja. Viņiem būs nepieciešams laiks, lai pieņemtu to.

-Es zināju, ka tā būs.- es skumīgi pateicu, knibinoties gar tējas krūzi.

Jungi iebāza roku kabatā un centās kaut ko sataustīt.

-Paskat, kas man te ir!- viņš no kabatas izvilka manu ķēdīti, pienāca man no mugurpuses un aplika to man ap kaklu.

Manu ādu pārklāja zosāda, kā jau parasti, kad Jungi man pieskaras.

-Paldies!-es nočukstēju un paņēmu kulonu rokās.

-Es visu ceļu uz mājām domāju par vienu lietu... Tu tici liktenim?-viņš man jautāja.

-Jā,- es atbildēju.

-Ja nu mūsu vecāki bija apprecējušies, tāpēc, lai mēs ar tevi satiktos?