Dziedinājums Klērai

24. "Līdz džekpots mūs šķirs"

Viss bērnišķīgais un rotaļīgais noskaņojums pazuda.Mēs lūkojamies viens otram acīs. Viņam ir tik skaistas brūnas acis un viņa tagad jau gaišie mati, kas ir gandrīz izžuvuši, arī viņam piestāv. Viņš atrodas virs manis tā, ka viena kāja ir no manis labajā pusē, otrā kreisajā.

-Tev ir tik skaistas acis.-nočukst Jungi.

Šķiet attālums starp mums sāk samazināties. Man sāk trūkt gaiss. Es sāku nervozēt un pirmais, kas man ienāk prātā un ko es pasaku ir – Negribi paskatīties kādu filmu?

Jungi nedaudz samulsa, tad atjēdzās un norāpās no manis nost.

Viņš noklepojās.

-Jā varētu.

Es paņēmu noutbuku, ko pirms tam man bija atstājis Jungi, un iekārtojos atpakaļ gultā.

-Ko skatīsimies? Žanrs?-es pajautāju.

-Es īsti nezinu... Kāds ir tavs mīļākais žanrs?-viņš pieliec galvu un skatās uz mani.

-Hmm... man patīk dažādi žanri, nav tādu, kas patiktu visvairāk.-es aizdomājos un izbāzu mēli mutes kaktiņā. Tas ir ieradums, ko paspēju neilgajā laikā, ko pavadu šeit, Trontaunā, iemantot no Jungi.-Man patīk šausmenes, komēdijas, romantiskās filmas, drāmas, melodrāmas... es varētu turpināt veselu mūžību.-es smaidot paskatījos uz Jungi.

-Labi. Man ne īpaši patīk šausmenes un domāju, ka drāmas šobrīd pietiek... Kā būtu ar kādu komēdiju?

-Sarunāts.

Knapi varu atraut skatienu no Jungi. Lielākoties, tāpēc ka viņam tagad ir blondi mati. Tas piesaista uzmanību, jo iepriekš tie bija tumši. Tāds kontrasts...

Viņš pamanīja, ka ļoti bieži skatos uz viņa matiem.

-Es pārkrāsošu matus pie pirmās izdevības.-viņš paziņoja.

-Tev piestāv.- es nenoturējos. Jo tas tā tiešām ir.

-Ja?- viņš pataustīja savus matus un pasmaidīja. Viņa smaids ir tikpat unikāls kā viņš pats.

Beigās mēs apstājāmies pie komēdijas ar Kameronu Diazu galvenajās lomās - „Līdz džekpots mūs šķirs".

Es neatceros kurā brīdī es aizmigu.

Biju nolikusi galvu uz Jungi krūtīm, viņš mani apsedza ar segu un pēc laiciņa es aizmigu, nesagaidot filmas beigas.

***

Pa nakti es nosapņoju kārtējo murgu un, kad piecēlos, piespiedos tuvāk klāt Jungi un apķēru viņu. Viņš mani arī apķēra. Nezinu vai tas notika miegā, vai arī viņš bija pamodies, bet es atkal aizmigu.

***

-Heīīīī! Jungi! Kur ir mani hūdiji, kas stāvēja manas kumodes pirmajā atvilktnē? Un kur tas, kas stavēja uz krēsla atzveltnes?-es, stāvot istabas vidū, nobļāvos pa visu māju, lai viņš dzirdētu un atnāktu. Man nebija nekā, ko uzvilkt, lai aizsegtu rokas. Jungi zina, bet es negribu, lai uzzina arī Hosoks.

Jungi ienāca istabā ar aizņemtām rokām. Viņam rokās bija džemperis.

-Lūdzu, vari ņemt manas drēbes. Es, kamēr tu gulēji, savācu visas tavu draugu drēbes un ieliku veļas mašīnā. Es jau pazvanīju Čiminam. Viņš vēlāk iebrauks tām pakaļ. Es nevēlos, lai tu nēsā citu puišu drēbes, tāpēc vari droši ņemt manas.