Dziedinājums Klērai

22. Bet... tad es ieraudzīju

Es jūtos apjukusi. Kāpēc PIE VELNA Jungi rokās ir MANS telefons?

Mana kāja vēl deg no applaucējuma, bet es ignorēju sāpes un ātri pieeju klāt pie Jungi un cenšos paņemt no viņa rokām telefonu. Tajā brīdī, kad es pastiepju savu roku, viņš paceļ augšā savējo tā, lai es nevarētu aizsniegt savu telefonu.

Es palieku jau dusmīga.

AR KĀDĀM TIESĪBĀM VIŅŠ MAN NEATDOD MANU TELEFONU?

Viņš ātri pagriež pret mani muguru un pieliek pie auss telefonu.

-Visu, ko gribēju teikt, es jau pateicu. Lūdzu nezvanīt uz šo numuru.-viņš pārtrauc sarunu un atdod manu telefonu, bet es viņu nepaņemu, bet gan uzklūpu virsū Jungi, viņš to nebija gaidījis tāpēc telefons izslīd viņam no rokas un nokrīt uz grīdas.

-Ar kādām tiesībām tu aiztiec manu telefonu un neatdod to? KAS TEV PRASĪJA TO AIZTIKT?!- es turpinu iet virsū Jungi un pagrūžu viņu, bet ne pietiekami spēcīgi, lai izsistu viņu no līdzsvara.-Kas tev ir? Kāpēc TU Bāz Degunu Manā Privātajā Dzīvē? Es tev to prasīju????-es sāku paaugstināt savu toni.-ES TEVI PRAS...

-Nomierinies!- viņš mani palūdza pieliekot priekšā manai mutei savu roku.-Tu pamodināsi Hosoku. Tiešām gribi skaidrot viņam, kas te notiek?

-MAN, BĻĀVIENS, IR VIENALGA.-es, noņēmusi viņa roku no savas mutes, histēriski uzbļauju viņam virsū. Es nepamanīju kurā brīdī man acīs parādījās asaras.

Esmu ĻOTI dusmīga.

-Es vienkārši gribu tev palīdzēt!-viņš cenšas izskaidroties, bet es neļauju viņam turpināt un atkal metos virsū.

-MAN NEVAJAG TAVU PALĪDZĪBU!- bet viņš satver manas rokas, neļaujot man vēlreiz viņu pagrūst.

-Laid mani vaļā!-viņa tvēriens kļuva spēcīgāks. Manas acis kvēlo. Es cenšos izraut rokas no viņa tvēriena, bet viņš mani piespiež pie sienas.

-Nelaidīšu!

Man aizraujas elpa.

-Vai tu maz zini kā jūtos es? Tu liec man elpot nevienmērīgi, liec manai sirdij strauji pukstēt neko nedarot, bet pa virsu tam tu vēl liec man uztraukties, jo dari visādas muļķības. Tu pat nevari iedomāties, cik bieži es domāju par tevi. Tiešām domā, ka es pats gaidīju, ka man parādīsies jūtas pret tevi? Katra mana pēdējās nedēļas diena sākās ar domām par tevi un lielākā daļa to dienu beidzās ar tevi manos sapņos.-viņš ieurbās ar skatenu tieši manās acīs.

Tāda sajūta, ka man cauri izšāvās zibens.

-Es tev vēlos palīdzēt, bet tu mani visu laiku atraidi.

Es jutos tā itkā būtu norijusi savu mēli. Tā itkā būtu zaudējusi runāšanas spējas.

-Ko man ar to iesākt? Ko man darīt?

Jungi atrodas pārāk tuvu. Tik tuvu, ka man virsū pil lāsītes no viņa slapjajiem, vēl neizžuvušajiem matiem. Viņš atrodas tik tuvu, ka es pat sajūtu viņa elpu. Puiša krūtis ļoti strauji cilājas.

Un manas arī.

Viņš pārtrauc mūsu acu kontaktu un vienā mirklī paceļ mani rokās.

-Tu aplējies ar verdošu ūdeni. Vai tad tiešām savas dusmas nevarēji izpaust nedaudz vēlāk? Tas taču laikam ir ļoti sāpīgi!-viņš aiznesa mani līdz vannas istabai un apsēdināja uz vannas malas ar kājām iekšā vannā un ieslēdza aukstu ūdeni, ledaini aukstu,- tagad tev vajadzēs nedaudz paciesties.-viņš novirzīja ļoti auksta ūdens plūsmu uz vietu, kur man uzlija karstais ūdens.

Ūdens bija tik auksts un nepatīkams, ka es refleksīvi saķēru Jungi aiz rokas, neaizdomājoties.

Mēs atkal saskatījāmies un es atrāvu roku nost.

-Vari turēties pie manas rokas, ja ir ļoti auksti un nepatīkami. -viņš pievērsa skatienu manām kājām.

Dažas sekundes valdīja klusums, bet likās, ka tas ilgst mūžību.

-Piedod!-pieklusinātā balsī pateica Jungi, pārtraucot klusumu,-Piedod, ka tā rīkojos. Es vienkārši iznācu no dušas un dzirdēju, ka zvana tavs telefons. Iegāju tavā istabā. Sākumā gribēju tikai paņemt telefonu un nonest lejā, atdot tev. Bet... tad es ieraudzīju uz ekrāna uzrakstu „viņš".

Es plikšķinot acis skatījos uz Jungi.

-Bet zini... es prasu piedošanu nejau tāpēc, ka nožēlotu, ka atbildēju uz šo zvanu, bet gan tāpēc, ka tu tik ļoti pārdzīvo par to, ka tagad vēl kāds izņemot tevi zina.-Jungi izslēdza ūdeni, paņēma dvieli un ļoti saudzīgi noslaucīja manu kāju, lai man nesāpētu.