Dziedinājums Klērai

29. Es piederu pie citas pasaules

Es paņemu savu telefonu un tas rāda "2.janvāris 15:04".

Līdz autobusam ir palikušas trīs stundas. Es lēni lasu kopā savas mantas. Vakar sarunajām ar Hosoku, ka šodien mēs kopā brauksim atpakaļ uz Oglo. Parīt jau jāsāk mācīties. Jungi visu dienu saņem un veic zvanus, laikam strādā.

Varbūt tas uz labu.

Kamēr taisījos manas domas aizņēma tikai viens. Lai cik ļoti es gribētu būt ar Jungi, vecāki to nesapratīs.

Un tāpat es tagad dodos atpakaļ, viss laikam būs šausmīgi un diez vai mēs kādreiz varēsim vēl satikties. Man bail iedomāties, kas tagad būs, kad ieradīšos mājās, ja tās vispār var nosaukt par mājām. Man tik ļoti negribas tur atgriesties...

Mājas ir vieta, kur jūties kā mājās, kur tevi ieskauj siltums un miers. Manas mājas ir blakus Jungi.

Nē, Klēra. Viss! Pietiek! Apstājies... Šīs domas tikai pasliktinās situāciju.

Es salocīju kleitu, ko man uzdāvināja Jungi, un atliku ķēdīti atpakaļ kārbā. Visu to ievietoju skapī. Tāpat, kad atbrauktu mammas vīrs man to atņemtu, varbūt pat izmestu.

Es aiztaisīju skapja durtiņas un noslaucīju asaras. Vēl nepilnas divas nedēļas atpakaļ es pat nevarēju nojaust, ka viss būs šādi...

***

-Klēra! Esi gatava? Braucam! Jungiiiii! Nāc un ved mūs līdz autobusam!

Es nokāpju lejā pa trepēm un jūtos maksimāli iztukšota un šķiet zaudējusi jel kādu iespēju just emocijas.

Jungi arī nokāpa pa trepēm, es centos uz viņu īpaši neskatīties. Man nevajadzētu.

-Nē, es aizvedīšu tikai tevi, Hosok. Man jāparunā ar Klēru un, ja man nekas nesanāks, aizvedīšu viņu uz nākamo autobusu.

Ko? Es paskatījos uz Jungi. Kas viņam aiz ādas?

Hosoks arī bija ļoti pārsteigts.

Jungi paņēma Hosoku aiz jakas piedurknes un vilka ārā.

-Atā Klēra! Tiksimies kaut kad vēlāk!- steidzīgi atvadījās Hosoks.

Abi izgāja ārā un Jungi kaut ko sāka stāstīt Hosokam, bet es nesaklausīju.

Es apsēdos uz viesistabas dīvāna, uzvilku sava hūdija kapuci un pievilku sev klāt kājas. Šādi es nosēdēju visu to laiku, kamēr Jungi bija prom.

-Esmu atpakaļ.-viņš paziņoja, ienākdams pa durvīm.- Man ir tev kas sakāms.

Es nepagriezos. Kāpēc viņš man to nodara? Kāpēc viņš to nodara arī sev?

-Tagad klausies! Tajā dienā, kad braucu pa darīšanām, es braucu uz Oglo parakstīt darba līgumu un pēc tam es skatījos dažus dzīvokļus. Viens no tiem man iepatikās, bet es teicu, ka vēl padomāšu brīdi, jo iegādāties dzīvokli nav joka lieta. Šodien es aktīvi zvanījos un visu nokārtoju, rīt es parakstīšu pirkšanas līgumu, lai var jau ievākties.

Es joprojam sēžu apķērusi savas kājas, bet tagad mani pirksti bija ieķērušies rokās.

Ko viņš no manis grib? Vai es nevaru vienkārši aizbraukt? Es tik ļoti negribu braukt prom... bet es piederu pie citas pasaules. Pie tās pasaules, kur uztraucos par savu mammu un mani neuztrauc, kas var notikt ar mani, ja viņu aizsargāšu. Pie tās pasaules, kur nodaru sev pāri, lai nomierinātos. Pie pasaules, kur jūtos vientuļi un neviens par mani neuztraucas.

Jungi pienāk man tuvāk un apsēžas uz ceļiem man pretī.

-Es negribu, lai tu brauc uz mājām, kur tevi sagaidīs tas kretīns, negribu, lai tu ciestu. Gribu būt drošs, ka tev viss ir labi. Gribu katru dienu pārliecinaties, ka tavas rētas uz rokām dzīst. Gribu, lai tu esi laimīga. -viņš saņem manas rokas savās plaukstās - Es gribu teikt... Vai tu nevēlies dzīvot ar mani? Tajā dzīvoklī ir 3 guļamistabas, viena būs tava.

Es pacēlu uz viņu skatienu. Viņš noslaucīja manas asaras.

-Es nojaušu, ka tevi uztrauc tas, ko vecāki teiks... Bet es domāju, ka mums sanāks izcīnīt uzvaru. Bet, lai mums sanāktu, mums ir no sākuma jāpamēģina. Tas var aizņemt laiku, bet beigu beigās mums pašiem jānodzīvo sava dzīve. Ko tu par to saki?

Es skatījos uz viņu. Pētīju katru viņa sejas iezīmi. Viņa skaistās, mazās dzimumzīmes uz deguna un vaiga. Viņa skaistās acis, lūpu izliekumu.

-Es neesmu gatavs tevi zaudēt. - viņš nočukst un atbalsta savu pieri pret manu kāju.