Epilogs. Mans dziedinājums

238 29 16
                                    

*pēc gada*

Ir pagājis jau gads. Es esmu pabeigusi skolu un jau studēju angļu filoloģiju universitātē, esmu dabūjusi budžeta vietu.

Jungi veiksmīgi strādā par producentu kompānijā ar kuru parakstīja līgumu gadu atpakaļ, raksta dziesmas dažādiem izpildītājiem un drīz pats izdos savu pirmo albumu.

Šī gada laikā es ne reizi nebiju gulējusi savā guļamistabā. Tāpēc tur Jungi ierīkoja savu studiju, bet otro mēs izlēmām atstāt kā viesu guļamistabu, gadījumiem, kad pie mums atbrauc vecāki vai Hosoks. Dažreiz pie mums viesojās arī Namdžuns un Čimins.

Pirmo laiku, pēc ievākšanās šajā dzīvoklī, mani regulāri piemeklēja murgi, tāpēc gulēju Jungi istabā. Es vairs nevaru iedomāties gulēšanu bez viņa.

Jungi man pastāstīja par ko runāja ar onkuli Džinu tajā dienā, kad biju slimnīcā ar satraumētu kāju. Džins bija ļoti nobažījies par manu stāvokli, tāpēc pateica Jungi, ka mani vajadzētu pieskatīt.

Mēs ar Jungi esam palikuši tuvāki nekā pirms gada. Hosoks smejas, ka mēs esam kā vecs laulāts pāris.

Pašam Hosokam iet ļoti labi. Jau šogad viņš beigs studēt un kļūs par literatūras skolotāju. Viņš ir ļoti priecīgs par to.

Mana mamma ilgi nevarēja pieņemt to, ka izvācos no mājās tik pēkšņi, bet pēdējā laikā mēs ar viņu ik pa laikam tiekamies. Viņa turpina dzīvot ar viņu. Es esmu pieņēmusi viņas izvēli, jo tas ko iemācījos, dzīvojot ar Jungi, ir tas, ka mēs katrs dzīvojam savu dzīvi un dzīvojam mēs to tā kā paši gribam.

Mans tēvs... Jungi bija taisnība. Mans tēvs no manis neatteicās, bet viņam vajadzēja laiku, lai pieņemtu faktu, ka mēs ar Jungi tiekamies un dzīvojam kopā, precīzāk, tas aizņēma trīs mēnešus. Viņš man stāstīja, ka bija pavadījis daudz laika sarunājoties ar Annu par šo tēmu, kopš Jungi atbrauca, visu izstāstīja un savāca savas mantas. Joprojām, kad braucam ciemos pie vecākiem, tētis jocīgi skatās uz mani, kad blakus ir Jungi.

Mūsu mājās arī ir jaunpienācējs. Skaists abesīniešu sugas kaķis vārdā Mersī. Es ilgi čīkstēju un teicu, ka gribu kaķi, un tad vienu dienu Jungi negaidīti ieradās ar mazu kaķēnu. Es biju pārlaimīga.

Esmu pateicīga par to, kas notika gadu atpakaļ, jo tas ļāva man piedzīvot tās divas nedēļas, kuras kardināli mainīja manu dzīvi. Es iepazinu Jungi, nav jau tā, ka viņu nepazinu, bet paši ziniet kādas bija mūsu attiecības sākumā – nekādas. Man pašai nemanot, vēl tajās divās brīvlaika nedēļās, kad viesojos tēva mājās, Jungi sāka dziedināt manas dvēseles brūces, arī fiziskās.

Kad manas brūces uz rokām bija sadzijušas, viņš aizveda mani, pret manu gribu, pie ārsta, kurš izrakstīja kaut kādu smēri, kas padarīja manas rētas mazāk pamanāmas.

Šobrīd, skatoties uz šo cilvēku, kurš ir iekarojis manu sirdi, es no visas sirds varu teikt, ka viņu mīlu.

Jungi ir mans dziedinājums.

***

Esmu saņēmusi ielūgumu divām personām uz izstādes atvēršanu. No Tehjona.

Es nervozi staigāju pa virtuvi. Es gribu uz turieni aiziet, bet vai Jungi piekritīs nākt ar mani?

Virtuvē ienāca Jungi, pievērsa man skatienu un samiedza acis.

-Kaut kas notika?-viņš atbalstījās pret virtuves krēsla malu.

-Ēēēe... nu jā, bet tas nav nekas nopietns. Nu, zini... man te atnāca ielūgums uz izstādi. Viņa šajās brīvdienās veras vaļā un man ir ielūgums divām personām uz atvēršanas ceremoniju.

Dziedinājums KlēraiWhere stories live. Discover now