Dziedinājums Klērai

28. "Ballīšu karaļi"

Ap 1.janvāra pusdienlaiku, mēs visi bijām piecēlušies un jau sēdējām virtuvē pie galda.

Es biju piecēlusies pirmā un, kad nonācu lejā pa kāpnēm un iegāju viesistabā, man pavērās skats uz Namdžunu un Čiminu, kas apskāvienā gulēja uz dīvāna. Man izspruka smiekliņš un es paņēmu, uztaisīju bildi.

Tā tik būs jautrība, kad es viņiem to iemetīšu grupas čatā, pēc dažām dienām.

Vienīgais, kurš jutās ļoti labi bija Jungi. Viņš mums visiem uztaisīja kafiju vai tēju, kā nu kuram.

Personīgi es nesūdzos, man ir nedaudz slikti, bet nav TIK traki kā piemēram Hosokam, Namdžunam un Čiminam.

-Tu tik ātri aizgaji gulēt. Reāli, tev palika slikti pēc ceturtās šampanieša glāzes... Tu izdzēri vismazāk no mums visiem. - turot galvu ar abām rokām, teica Čimins.

-Jā, un Jungi mūs pameta. Aizgāja prom ar tevi uz rokām un vairs nerādījās.-Hosoks nobubināja.

-Mēs, pārējie, sēdējām līdz kādiem sešiem rītā.-piebiedrojās Namdžuns.

Visi viņi bija tādi izspūruši.

-Pag... Jungi mani nesa kaut kur uz rokām?- es īsti daudz neatceros. Es neatceros, kad aizmigu. Vispār, es neko neatceros pēc mūsu kāršu spēles, kad es dzēru savu ceturto šampanieša glāzi.

-Jā. Tu vienu brīdi izgāji no istabas un tad pēc laika istabā ienāca Namdžuns ar Hosoku, pateica, ka tu knapi stāvi uz kājām. Es aizgāju līdz tevīm un tu sēdēji vannas istabā uz grīdas. Aiznesu tevi uz tavu istabu un paliku tur ar tevi. Tu aizmigi un pēc laika arī es.

-Āāā...- es, plikšķinot acis, izdvesu, jo neko no tā neatceros.

"Ballīšu karaļi" atteicās no brokastīm, saprotamu apstākļu dēļ, bet mēs ar Jungi palikām brokastot. Mēs divatā ēdām jogurtu no plastmasas iepakojuma.

Kamēr mēs ēdām, es domāju par pēdējiem notikumiem. Vai tas vispār ir pareizi? Ko teiks mans tētis, kad uzzinās, ka mums ar Jungi kaut kas ir? Jungi taču ir viņa sievas dēls... Šis viss nomāca manas domas, bet tad es padomāju par to, ka man pēc trīs dienām atsākas skola. Tas nozīmē, ka man jābrauc atpakaļ uz Oglo, pie mammas.

Es negribu.

-Kaut kas notika?-Jungi vaicāja.

-Man jābrauc prom pēc divām dienām, jo pēc trīs dienām sāksies skola.

Jungi tukšu skatienu skatījās sienā. Mūs ieskāva klusums, mokošs klusums.

-Bet tas nav viss...

Viņš beidzot paskatījās uz mani.

-Kas tad vēl?- viņš sarauca uzsacis.

-Kā īsti saucas tas, kas ir starp mums? Mēs par to vēl nerunājām...- šis jautājums mani ļoti mulsināja, bet man bija tas jāpaprasa.

Manā dzīvē viss bija vienkārši šausmīgi un tad pēkšņi parādījās viņš. Tagad es jūtos labi, droši. Viņam blakus jūtos pasargāta. Šis viss šķiet kā sapnis, kas tūlīt beigsies.

-Vai mums ir nepieciešams šo apspriest? Katra daļiņa no manis jau ir tava.