Ieejot savā istabā es aizslēdzu durvis. Apmetu skatienu istabai. Šeit vajadzētu visu sakopt. Kad tikko ierados, biju tik apjukusi un apdullusi un tad vēl tas gadījums ar kāju. Tagad, kad esmu daudz maz atguvusies, vajadzētu pārģērbties un tad iztīrīt istabu. Lai arī tā iespējams ir tīrīta pirms manas atbraukšanas, man tāpat tā ir jāiztīra.
Paņēmu savu mugursomu un izliku visu uz gultas. Es nevarēju paņemt daudz, tikai tik cik ielīda somā. Somā ielīda tualetes piederumu somiņa, telefona lādētājs, austiņas un daži apģērba gabali.
Es novilku hūdiju un bikses, kas bija man virsū vēl brīdī, kad tikko atbraucu. Es sniedzos pakaļ treniņbiksēm un kreklam, kad mana roka apstājās, sasala uz vietas. Es, panikā taisoties, biju pavisam par to aizmirsusi. Manas rokas... Mans krekls tās nenosegs, tas ir par īsu. Man iestājās panika. Es aizmirsu paņemt augšiņas ar garām rokām, man ir TIKAI mans hūdijs.
Es uzvilku treniņbikses un to pašu melno hūdiju. Man nav izvēles, neviens nedrīkst to pamanīt. Paņēmu tualetes piederumu somiņu un izgāju no istabas, lai dotos uz vannas istabu. Izejot no istabas saskrējos ar Hosoku, kas devās uz Jungi istabu.
-Klēra! Ceru, ka mēs ar tevi sadraudzēsimies. Kā tava kāja? - viņš izskatījās noraizējies.
-Viss kārtībā. - es atbildēju. Viņa klātbūtnē es nez kāpēc nejūtos neveikli. Varbūt pie tā vainojams viņa mājīgais un no pirmā skatiena labsirdīgais skatiens un smaids?
-Šodien es došos pie vecmammas. Palikšu pie viņas arī uz Ziemassvētku vakaru, bet nākamajā dienā plānoju jau būt atpakaļ. - kāpēc viņš manā priekšā atskaitās? Viņš mani nesajauca ar Jungi? Es neesmu Jungi.
-Ā, labi. - bija vienīgais ko es atbildēju. Viņš pasmaidīja vēl spožāku smaidu nekā iepriekš un iegāja Jungi istabā.
Nopietni, Klēra? Tas bija viss ko tu varēji pateikt? Man vajadzētu attīstīt savas komunicēšanas spējas, tas kādas tās ir šobrīd nekam neder.
Es iegāju vannas istabā un nomazgāju seju. Āda ir ļoti sausa, man vajadzētu dzert vairāk ūdens. Es izvilku no savas somiņas mitrinošo krēmu un sasmerēju seju. Pēc brīža es stāvēju lūkodamās savā atspulgā. Seja it kā izskatījās kā parasti, bet jo ilgāk skatījos, jo kroplīgāka tā kļuva. Pa vaigu noritēja asara, kuru es žigli noslaucīju.
Nē, man jābūt stiprai. Ko es darīšu, kad man nāksies atgriesties, ja es te tagad puņķojos?
Vakarā mēs visi bijām lejasstāvā un atvadījāmies no mana tēva un Annas. Vēlāk arī Hosoks devās prom. Šis puisis ir īpašs, es to pilnīgi jūtu. Un viens no iemesliem kā dēļ viņš ir īpašs ir tas, ka viņš ir spējīgs saprasties ar Jungi kā neviens cits. Uz atvadām viņš apķēra Jungi un it kā ķircinot pateica „Uz redzi, mana dvēsele!", bet tad piegāja pie manis un noliecās tā, lai mūsu acis būtu vienā līmenī.
-Un tev arī uz drīzu tikšanos - viņš man uzsmaidīja un pamāja. Man uz lūpām parādījās smaids. Šis cilvēks dīvainā kārtā radīja miera sajūtu uz atlikušo vakaru. Es sajutos drošībā un ar nepacietību gaidīju brīdi, kad viņš atgriezīsies.
Varbūt mani, cilvēku, kas reti kam uzticās, pārliecināja Hosoka teiktais, ka viss būs kārtībā? Dīvainā kārtā tas radīja manī cerību, bet tad iestājās nakts. Sauli aizstāja aukstais mēness un gaismu tumsa. Man atkal nācās saskarties ar saviem briesmoņiem un bailēm un atkal es biju pilnīgi viena.
Visunakti es nogulēju uz grīdas, šņukstot satinusies kamolā, bet tā arī aizmigtnevarēju.
ВЫ ЧИТАЕТЕ
Dziedinājums Klērai
ФанфикKlēra jūtas ļoti vientuļi. Viņas vecāki ir šķīrušies un kādu nakti viņa nolemj aizbēgt no mājām pie tēva. Tur viņa satiek bērnības draugus, tēva sievas dēlu kā arī citas jaunas sejas un ar šo arī sākas ceļš uz viņas dziedināšanu.
