Liktenis

13. | Klusais miers

META SKATUPUNKTS

Kad jau taisījos nest kārtējo atkritumu kaudzi ārā no apmetnes, pēkšņi izdzirdēju Hlojas saucienu. Pirms tam redzēju, kā Annija iegāja pie viņas, tāpēc nometu atkritumus un Metos uz turieni. Daļa manis cerēja, ka tas vēl nav sācies, bet cita daļa teica priekšā, ka Annijai ir grūti un būtu labi to visu ātrāk beigt.

Es ieskrēju iekšā uzreiz, metoties klāt meitenēm. Annija gulēja sāpēs atiezusi zobus. Man pat bija sāpīgi uz viņu skatīties.

"Met, mums ātri vajag viņu nolikt uz ārstēšanas gultas!" Hloja strauji nobēra un es viņu paklausīju.

Mēs kopīgiem spēkiem cik vien varējām uzmanīgi piecēlām Anniju uz Hlojas norādītās vietas. Godīgi sakot, viņa nebija nemaz tik viegla.

"Padod man to saišķi, tas mazinās viņas sāpes un nomierinās!" Hloja, norādīdama uz vajadzīgo lietu, teica.

Es to uzreiz viņai padevu.

"Ar viņu viss būs kārtībā?" es satraukti jautāju Hlojai.

"Protams! Šī ir tikai otrā reize, kad es pieņemu dzemdības, bet es skaidri zinu, kas jādara. Mamma mani labi apmācīja," Hloja nedaudz skumji atbildēja un turpināja darbu, smalcinot zālītes.

Hlojas mamma - Beatrise - arī bija dziedniece. Viņa jau bija pieskaitīta pie senioriem, bet Hloja bija viņas mācekle. Dažas dienas pirms kaujas Beatrise aizgāja mūžībā, ja puscilvēkiem tāda vispār ir.

Hloja sagatavoja zālītes un deva Annijai. Meitene sajutusi to smaržu, laikam saprata, kas viņai jādara un pirms atvērt muti vēl atvēra sažmiegtās acis, tad norija zāles. Viņas acīs bija asaras. Es sāku viņu glaudīt.

Pamazām Annija nomierinājās un tagad tikai ātri elpoja. Es vēlējos viņai būt blakus, kamēr viss būs garām. Pārvērtos par gepardu un apgūlos meitenes galvgalī. Viņa pavēra acis un, ieraudzījusi mani blakus, atbalstīja savu galvu pret manu sānu.

Es sadzirdēju viņas balsi galvā: "Apsoli, ka nekur neiesi, kamēr tas būs garām?"

Es piespiedos viņai ciešāk klāt un atbildēju: "Apsolu."

Nezinu cik ilgs laiks pagāja, bet pēkšņi sadzirdēju tādu kā kaķēna ņaudēšanu. Pacēlu galvu skaņas virzienā un ieraudzīju Hlojas rokās pavisam mazu gepardēnu. Es uzmanīgi piecēlos kājās. Izskatījās, ka Annija guļ, bet kad es sakustējos arī viņa šķiet pamanīja, kas notiek. Viņa ar nogurušu, bet ieinteresētu un priecīgu skatienu vēroja visu.

Tikmēr Hloja jau bija kaut cik notīrījusi mazo radību un, kad es pārvērtos par cilvēku viņa iedeva man to rokās.

"Tā ir meitene, bet man šķiet, ka būs vēl vairāki. Ne mazāk par pieciem," viņa, smaidot teica.

Es aplūkoju mazo meitenīti, kura pa pusei ņaudēja, pa pusei raudāja. Šķiet, ka viņa mani pamanīja un nedabiski tik mazam gepardam mani pretī vēroja.

Es piegāju pie Annijas un uzmanīgi noliku mazo radību viņai blakus. Meitene it kā instinktīvi sāka to laizīt. Es apgūlos savā vecajā vietā.

*

*

*

Bija pagājusi jau visa diena un ārā palicis tumšs. Apmēram stundu atpakaļ pasaulē ienāca pēdējais mazulis. Kopā bija deviņi.

Hloja un Annija izskatījās pārgurušas, tāpēc es palīdzēju visu novākt. Dziedniece atļāva šonakt gulēt pie viņas. Pati viņa aizgāja uz savu gultu, bet man un Annijai ar mūsu bērniem es atnesu pūku kaudzīti no mazuļu mītnes. Annija kopā ar gepardēnu baru salīda pūkās un meitene man pateicīgi iemurrājās pirms apgulties un aizmigt. Mazie gan tik ātri nepadevās. Tie, kas piedzima ātrāk bija visaktīvākie, izņemot pirmo meitenīti. Tie grūstīja cits citu meklējot ēdienu. Jaunākais, nabadziņš, tika spārdīts un mīcīts no visām pusēm, bet šķiet viņu tas neuztrauca, jo viņš turpināja cīnīties līdz ieguva arī savu vietu. Drīz visi nomierinājās un es vēroju šo miermīlīgo ainu. Es zināju pagaidām tikai pirmā bērna dzimumu, bet pārējiem Hloja teica rīt noteiks. Mums ar Anniju vēl priekšā stāv vārdu izdomāšana, jo gepardēni aug ātrāk nekā cilvēki un pēc dažām dienām tie jau krietni vairāk atsauksies uz apkārtējām skaņām.

Beidzot arī man uznāca miegs un es pārvērties par gepardu, lai siltāk, apgūlos savai jaunajai ģimenei blakus. Tagad viss bars būs manis veidota ģimene. Bet neviens vēl nezina, kad mūs gaida nākotnē. Vai viss būs labi? Pie šīs domas es aizmigu.

*

*

*

ANNIJAS SKATUPUNKTS

Es nakti gulēju kā nosista. Man bija izsīkuši visi spēki. Mani pamodināja rīta saule pēc, kuras es vairāk neaizmigu. Nedaudz satrūkos, kad sajutu tukšumu vēderā, bet uzreiz atslābu, ieraugot deviņus skaistus mazuļus sev blakus. Ar joni atmiņā viss atgriezās. Visas izjustās sāpes, Meta mierinājums, laime ar pirmo gepardēnu, atvieglojums, kad beidzot viss beidzās un miers miegā.

Es uzmanīgi centos piecelties, lai nepamodinātu mazos. Izgāju ārā izvedināt galvu. Ārā saule vēl bija ļoti zemu, kas nozīmē ir apmēram 4:00 no rīta. Es ļoti tagad gribēju pārvērties par cilvēku, bet nezināju vai tik ātri to var darīt tāpēc labāk pagaidīt, kad pamodīsies Hloja, lai pajautātu.

Tagad bija, manuprāt, pats interesantākais - izdomāt 9 bērniem vārdus. Pirmajam, kas ir meitene, man ir ideja "Lūsija", bet man vēl būs jāpajautā Meta domas.

Prāts tagad likās tik skaidrs, bet domas maisījās viena pēc otras. Beigās man palika vēsi un es ielīdu atpakaļ istabiņā, ja to tā var saukt.

Iegāju un viens no mazajiem jau bija izlīdis no pūku gultas ārā un virzījās uz izejas pusi, visdrīzāk meklēdams mani. Es maigi paņēmu to aiz skausta un ieliku atpakaļ. Lielākā daļa jau arī bija pamodušies un modināja arī pārējos, cenzdamies izlīst ārā vai meklēt mani. Es iekāpu pie viņiem un apgūlos tā, lai tie tiktu paēst. Mets ar Hloju vēl gulēja. Es, sāku vērot visus mazuļus, iegaumējot to izskatu, smaržu, īpašas iezīmes, uzvedību. Vecākā, kura kopā ar jaunāko visvairāk atšķīrās, bija gaiša ar bāliem plankumiem, toties tai bija vismīkstākās krēpes ap kaklu līdz mugurai. Jaunākais tieši otrādi - ļoti tumšs ar izteiktiem plankumiem. Pārējiem arī bija savas iezīmes. Vienam bija ļoti izteiktas acis, tā it kā kāds būtu salicis kopā manas un Meta acis un ielicis mazajā radībā. Nākamajam bija garākā aste no viņiem visiem, vēl vienam ļoti mazi plankumiņi, vēl viens bija pavisam maziņš, bet noteikti ne jaunākais. Tālāk bija viens ar ļoti lielām krēpēm, tad vēl viens ar īsām kājiņām un pēdējais ar gandrīz nedabiski lielām ausīm. Viņi visi bija ļoti skaisti. Pieciem mazuļiem bija vairāk Meta iezīmes un četriem - manas. Man šķiet, ka kopā ir pieci puikas un četras meitenes, bet es nebiju droša.

Tas, kurš ar īsām kājiņām, novēlās uz zemes un aplipa ar putekļiem. Es pie sevis iesmējos par viņa vai viņas neveiklību un tūlīt piecēlu, sākot tīrīt.

Valdīja klusums, kurā varēja dzirdēt visu gepardēnu klusā murrāšana.

"Labrīt! Kā jūties?" man galvā noskanēja Meta balss, kas lika man satrūkties.

"Labrīt! Diezgan labi," es atteicu.

"Mums derētu izdomāt viņiem visiem vārdus, jo man šķiet viņi ātri attīstās," Mets apmierināti teica.

Es piekritu.