Liktenis

35. | Ciemiņi

Kopš manas atgriešanās atpakaļ apmetnē viss palēnām sāka nokārtoties un nostiprināties.

Gepardēni auga aizvien lielāki. Divas nedēļas pēc manas atgriešanās viņi jau bija visi piecpadsmit gadus veci. Pēc Hlojas teiktā puscilvēki aug ļoti strauji līdz viņiem paliek sešpadsmit. Pēc tā viņu attīstība turpinās kā parastajiem cilvēkiem. Meitenes kļuva skaistākas un puiši stiprāki.

Lūsija man daudz palīdzēja bara vadīšanas lietās un es varēju paļauties uz viņu jebkurā brīdī. Viņa kontrolēja, lai brāļi un māsas uzvestos kārtīgi galvenokārt.

Minna daudz laika pavadīja ar Hloju un palīdzēja viņai. Lūkass un Feija bija klusi Saimona sekotāji, jo īpaši treniņos kurus es novēroju.

Leo, Džaspers un Hazela kā vienmēr turējās kopā un bija visaktīvākie. Alekss un Sairuss bija vientuļnieki, kuri vienkārši darīja kas bija darāms.

Mani nedaudz uztrauca tas, ka viņi abi bija atsevišķi.

Arī Saimons sāka pierast pie savas puscilvēka dzīves. Viņam vairs nebija problēmu ar pārvēršanos un viņš lielāko daļu laika pavadīja ārpus mūsu apmetnes, meklējot citus lapsu puscilvēkus. Puisis nāca pie mums tikai, lai pārnakšņotu.

Ar katru dienu arī tika aizvien labāk nostprināta apmetne un tagad tai nebija tik plānas parastu zaru sienas kā agrāk. Tagad, lai tiktu cauri sienai, būtu jāizlien cauri biezai asu ērkšķu kārtai, bet tādā bez ievainojumiem netiksi cauri. Tas bija tikai pagaidu variants, lai bars būtu lielākā drošībā.

Tika arī uzlabota apmetnes iekšpuse un tagad vienkāršas plikas zemes vietā bija atsevišķi laukumi nodalīti ar zemē iestiprinātiem gludiem akmeņiem.

Kopumā bija četri laukumi. Viens ēšanai, otrs ar mītnēm, trešais atpūtai ēnainā vietā un ceturtais ar Hlojas mītni, jo viņa bija dziedniece. Pie laukumiem no ieejas apmetnē veda celiņi, kuri arī bija nodalīti ar akmentiņiem.

Tādus akmentiņus gandrīz viss bars meklēja veselu dienu, jo bija vajadzīgi gludi, lai tie būtu droši.

Tagad bija pagājušas jau divas nedēļas kopš manas atgriešanās un šodien gepardēniem, kuri kļūs jau par karotājiem, būs sešpadsmit gadi.

Dienas pirmā puse pagāja medīšanai, jo valdīja nežēlīgs karstums un zālēdāji gandrīz visi bija noslēpušies ēnās.

"Jau dienas vidus, bet gazele mums tikai viena," Saimons atgriezies no kārtējā neveiksmīgā medību mēģinājuma noteica.

Es smagi nopūtos un aizgāju ēnā atpakaļ atpūtas laukumā. Es apsēdos un atspiedos pie akmens, kurš kaut kādā veidā bija šeit nokļuvis un tagad kalpoja par atzveltni visiem, kuri vēlējās atpūsties.

Gandrīz viss bars, izņemot Hloju, Minnu un Aleksu man piebiedrojās. Bija tik karsti, ka bija grūti kaut ko pat darīt.

"Es nesaprotu, kas tur tik interesants tajās zālītēs, ka dziedniece ar Minnu var katru dienu gandrīz bez apstājas kārtot viņas," es ar vienu ausi sadzirdēju Leo un Hazelas sarunu.

"Vai ne, kāda tām zālēm vispār jēga," Hazela nosprauslājās.

Šis teikums mani nokaitināja un es iejaucos: "Kādreiz jums tās "nekam nederīgās" zālītes vēl ļoti noderēs. Nerunājiet šādi par dziednieci viņa ir jāciena."

Leo un Hazela tikai nobolīja acis, bet vairāk neko neteica.

Es sajutu svešu, bet arī pazīstamu smaržu atnākam kopā ar vājo vējiņu no apmetnes ieejas puses.

"Kāds ir atnācis," pēc brīža arī Alekss, kuram bija kārta sargāt, paziņoja.

"Es iešu pārbaudīt," man blakus sēdošais Mets pateica un piecēlās kājās, lai dotos pārbaudīt.

Es arī piecēlos un novēroju kā Mets iziet cauri no ārpuses gandrīz neredzamajai apmetnei, kas arī bija nedaudz pārveidota.

Pēc dažām minūtēm puisis atgriezās un viņam sekoja... mūsu kaimiņu bars. Felicita kopā ar dažiem man vēl neredzētiem gepardiem.

Viņa līdz ko iegāja sāka ar acīm kaut ko meklēt. Es izgāju viņai pretī un šķita, ka viņa arī atrada.

Felicitas sejā atplauka smaids un viņa metās apskāvienā: "Sveika, Annij!"

Viņa atrāvās no apskāviena un satvēra manus plecus: "Kā tev iet? Tu jau ilgi neesi bijusi pie manis. Vai kaut kas notika?"

Es apstulbu un nezināju ko teikt tāpēc paskatījos un Metu, kurš stāvēja netālu aiz Felicitas. Viņš uztvēris manu skatienu saprata un pamāja ar galvu.

Pievērsu skatienu atpakaļ Felicitai un atbildēju: "Manā apmetnē protams nav tik grezni un plaši kā tavā, bet es aicinu tevi uz savu mītni. Man tev ir daudz kas jāpastāsta."

"Protams. Ar laiku tev arī viss kļūs plašāks," viņa piemiedza man ar aci un tad pagriezās pret saviem bara locekļiem, un parādīja viņiem kādu zīmi.

Mēs iegājām manā mītnē un abas apsēdāmies.

Es sāku stāstīt sākot ar Saimona ierašanos, tad ar to kas notika ar mani un to kas es tagad daļēji esmu.

"Parādi. Es gribu redzēt kā īstenībā izskatās koijoti," tas bija pirmais ko viņa pateica, kad es biju beigusi savu stāstījumu.

Un es atkal apstulbu. No visa ko es stāstīju viņai bija interesants tikai mana koijota forma?

"Labi..." es klusi noteicu un pārvērtos par koijotu.

Apsēdos un vēroju Felicitas reakciju. No sākuma viņa likās pārsteigta, tad viņas sejā manīju nelielu riebumu un beidzot tādu kā samierināšanos.

Es pārvērtos atpakaļ par cilvēku.

"Nebiju gaidījusi, ka tas ko tu stāstīji ir patiesība," atskanēja Felicitas atbilde.

"Tu man neticēji? Kāda man jēga melot?" es biju sašutusi.

"Piedod, vienkārši nekad neesmu pat dzirdējusi, ka puscilvēkam var būt divi dzīvnieki. Es tiešām brīnos kā tu izdzīvoji," Felicita teica, un satvēra manas rokas savējās, "es tev ticu. Vairs neuzdrošināšos šaubīties tevī."

Es nolaidu skatienu un pasmaidīju: "Es tev arī uzticos. Tu esi pieredzējusi barvede man ir ko mācīties no tevis," ieskatījos viņai acīs, "tāpēc ja man radīsies jautājumi es vienmēr vērsīšos pie tevis."

Felicita pasmaidīja un apskāva mani: "Protams, dārgā!"

Mēs abas izgājām no manas apmetnes un visi, izņemot Saimonu bija pazuduši.

Es piegāju pie viņa un jautāju: "Kur visi pārējie ir?"

"Viņi ir Hlojas mītnē. Vienam no atnācējiem kļuva šausmīgi slikti. Tas ir viss ko zinu," puisis paskaidroja.

Felicita uzreiz aizskrēja uz Hlojas mītni no, kuras tajā brīdī arī izgāja Minna. Mēs ar Saimonu pēc viņas.

Mēs iegājām iekšā un uz pacienta salmu gultas gulēja jauns puisis gandrīz bezsamaņā. Es palūkojos un zem viņa uz zemes bija vēmekļi. Man palika nelabi un es aizgriezos.

Pamanīju Hloju un Felicitu runājam: "...varbūt tāpēc viņš šodien negribēja nākt man līdzi."

Es piegāju pie viņām: "Kas viņam kaiš?"

"Tas puisis, Emets, ir saindējies ar kaut ko nopietnu. Par laimi nav nāvējoši, bet es esmu droša, ka tā nav ēdiena vaina," Hloja likās ļoti uztraukusies, "un pārvietot viņu nebūtu ieteicams vismaz divas dienas. Emetam ir vajadzīga atpūta."

"Varbūt man asūtīt mūsu dziednieku uz šejieni?" Felicita jautāja.

"Jā, varbūt viņš zinās kā vēl palīdzēt," Hloja atbildēja.

Tad Felicita pievērsās man: "Mums būtu jāiet. Ja tu piekrīti, tad Emets paliks šeit līdz viņam kļūs labāk."

"Protams," es piekritu.

Noskatījos kā mūsu kaimiņi aiziet un vēl nodomāju 'kaut šis nebūtu kaut kas lipīgs'.