Liktenis

47. | Asaras

Pēc mūsu sarunas ar Vitamu es aizgāju, lai pateiktu jaunumus Hlojai un Metam, jo plānoju spējas iegūt jau šodien, lai lauvas var jau rīt doties mājās.

"Tu esi pārliecināta, ka tiešām to vēlies?" Hloja jautāja, skatoties uz mani ar izvērtējošu skatienu.

"Esmu pārliecināta. Bet es vēlos, lai jūs abi būtu man blakus," teicu.

"Protams, ka es būšu. Tikai tev vispirms man jāpasaka visu sīkumos, kā tika darīts, kad tev piešķīra koijota spējas. Es nekad neesmu tādu vēl piedzīvojusi personīgi," Hloja šaubīgi izteica.

Es viņai uzmundrinoši uzsmaidīju, uzliekot roku uz pleca: "Gan jau izdosies. Ja izdevās ar koijota spējām iepriekš, tad izdosies arī tagad."

"Bet tās bija tikai otrās spējas. Mēs taču nezinam vai tavs ķermenis spēs izturēt vēl trešās. Pie tam, vai tu esi pietiekami apguvusi savu koijota daļu?" viņa jautāja, liekot man aizdomāties.

Tiešām. Es vēl īsti neesmu līdz šim izmantojusi savas koijota spējas, lai varētu spriest vai varēšu pieņemt vēl lauvas spējas.

Pēc neliela klusuma brīža es atbildēju: "Neesmu pietiekami apguvusi, bet lauvas nevar gaidīt kamēr es to izdarīšu."

Hloja, vairs nesakot ne vārda, pamāja ar galvu. Es viņai izstāstīju visu spēju nodošanas procesu cik sīki vien varēju atcerēties. Viņa sāka kaut ko gatavot, bet es tajā laikā gāju pie Meta, kurš atradās savā mītnē. Viņš pārskatīja kaut kādus papīrus, kurus agrāk nebiju redzējusi.

"Met?" es viņu uzrunāju, ieejot iekšā mītnē.

"Jā?" viņš atbildēja, joprojām veroties savos papīros.

Runāt ar viņu bija dīvaini un mazliet pat neērti, bet viņam ir jāzina par to, kas notiks. Mūsu attiecībām nevajadzētu ietekmēt pārējo baru un to, kas notiek.

"Vitams piedāvāja man..." nevarēju atrast īstos vārdus, "iegūt lauvas spējas."

Mets beidzot paskatījās uz mani. Viņa seja pauda pārsteigumu un uz mirkli pat likās, ka var saskatīt bailes.

"Vienkārši vēlējos, lai tu zinātu," noteicu un jau pagriezos, lai ietu ārā, kad viņš  satvēra manu roku, liekot man viegli nodrebēt. Viņa pieskāriens vēl joprojām lika man just kaut ko īpašu.

Brīdi lūkojies man acīs, it kā mēģinādams izlasīt manas domas, Mets atbildēja: "Tu esi pārliecināta, ka tas būtu labi iegūt trešo dzīvnieku?"

"Nezinu," teicu, "bet neuzzināšu, ja nemēģināšu." tas noteikti izklausījās kā kaut kas, ko teiktu mazs bērns.

Atkal pagriezos, lai ietu prom un Mets klusi nočukstēja man aiz muguras: "Es būšu ar tevi."

Ātri aizgāju uz savu mītni, lai neviens mani neaiztiktu. Pašai nemanot asaras sāka krist uz zemes. Kad tās bija uzradušās? Es pat nezinu par ko es raudu. Liekās sirds tiek nežēlīgi lēni plēsta uz pusēm. Man ir jūtas pret abiem - Džeiku un Metu. Es nezinu ko darīt, kuru izvēlēties, jo es nevaru būt ar abiem kopā vienlaicīgi. Es jūtos bezpalīdzīga.

Nezinu cik ilgi biju nogulējusi savā mītnē asarās, kad kāds pieklauvēja.

"Annij, viss ir gatavs kā tu teici," tā bija Hloja.

"Pēc brīža atnākšu," es atbildēju, ātri slaukot seju no asarām kreklā.

Izgāju ārā no savas mītnes un gāju uz Hlojas mītni, jo bija norunāts, ka ceremoniju vadīsim tur. Tikai tagad mani kā stiprs vējš pāršalca uztraukums. Ja nu tomēr nekas nesanāks? Ja nu es pievilšu Vitama cerības? Vēl ļaunāk, ja nu mans ķermenis neizturēs un es neizdzīvošu?