Liktenis

28. | Noslēpumi

Gepardēns vāji pavēra acis un es tagad tiešām pazinu Lūsiju.

"Lūsij! Ko tu šeit dari, mazā?" es izsaucos un asaras sāka nevaldāmi ritēt pa vaigiem.

Es beidzot atgriezu atmiņas. Kaut gan tās vēl ir miglainas tomēr es atceros. Galva likās divreiz vieglāka un sāpes divreiz mazākas. Jau bija gepardēnu pārvēršanās laiks pagājis un es tajā nepiedalījos. Es tik daudz jau palaidu garām tikai tāpēc, ka aizbēgu no strīda ar Saimonu. Es esmu tāda muļķe.

Es domājot par visu piekļāvu Lūsiju sev vēl ciešāk.

"Es nevaru paelpot," sveša sīka balss man galvā pateica.

Es uzreiz palaidu Lūsiju vaļā un viņa pārvērtās savā cilvēka formā, kuru es redzu pirmo reizi.

"Lūsij... tu esi tik skaista! Es tik daudz ko palaidu garām..." es centos atkal nesākt raudāt.

"Viss kārtībā, mammu, mēs visi visu dzirdējām, redzējām un sapratām arī pirms pārvēršanās," Lūsija mani mierināja un apskāva.

Jasmīna mums aiz muguras nokrekšķinājās, atgādinot par sevi: "Piedod, ka pārtraucu, bet... tu tiešām esi gepards? Kas ir šis gepards?" meitene izskatījās nikna.

"Jasmīna, nomierinies! Personība nav atkarīga no tā kāds dzīvnieks tu esi. Viņa paliek tā pati Annija kas agrāk," Sems mierināja Jasmīnu, pamanījis saspringumu.

"Bet viņai bija atņemtas atmiņas. Kā lai es zinu, ka arī viņas personība vai kā tu to nosauci netika atņemts kopā ar atmiņām? To vajag paziņot pārējiem," Jasmīna dusmīgi noteica un cēlās, lai skrietu atpakaļ uz alu, bet es viņu apturēju.

"Semam taisnība, es taču esmu tas pats cilvēks," es centos kaut ko pateikt.

Bet Jasmīna izrāva savu roku no mana tvēriena un uzkliedza: "Tas pats cilvēks ar nežēlīga dzīvnieka piejaukumu!"

"Ko tu runā..." es biju šokā.

"Tu neko nezini? Tiešām jūs treniņos par to nemāca? Ko jūs izdarījāt pret mums..." Jasmīna ar asarām acīs teica.

"Es... nebiju māceklis..." es lēni noteicu vēl šauboties vai tiešām vajag viņiem atklāt, kas es esmu.

Jasmīna un Sems tagad bija apmulsuši.

"Bet visi puscilvēki iziet apmācības procesu pirms viņiem tiek dota loma barā. Kas tu esi? Dziedniece? Sargs?" Sems centās noskaidrot.

"Barvede," es noteicu.

Tagad abi koijoti palika mēmi. Pirmā attapās Jasmīna, kuras šoks nomainījās uz bailēm.

"P-piedod manu rīcību, e-es nezināju... Piedod, piedod," viņa sāka lūgties ar drebošu balsi un nokrita uz ceļiem.

"Jasmīna, ko tu dari? Par ko tu atvainojies?" es biju apstulbusi par viņas pēkšņo uzvedību.

"Kā tu vari būt barvede ja nezini tik vienkāršas lietas? Tu laikam melo," Sems pēkšņi nostājās pret mani, ar aizdomīgu skatienu vērodams.

"Ļaujiet tad man paskaidrot," Lūsija tagad iejaucās.

"Es neiešu klausīties bērnu," Sems atcirta un jau pats bija gatavs bēgt uz alu.

"Jūs nezinat par karu kas nesen notika? Starp cilvēkiem un mūsu baru?" Lūsija jautāja, liekot Semam pārdomāt skriet.

"Mums stāstīja, bet es nezinu kas tur tāds sevišķs notika," puisis lēnu noteica.

"Es ceru, ka jums var uzticēties un es varu stāstīt. Es tiešām gribu, lai jūs vēl esat mani draugi, neskatoties uz to kādi mēs dzīvnieki esam," es atklāti runāju.