Liktenis

37. | Šausmas

Mēs pavadījām visu nakti Saimona atrastajā vietā, kas izrādījās diezgan mājīga ala. Pēc Saimona teiktā viņš jau labu laiku, esot to centies uzkopt un iekārtot, lai viņam būtu pagaidu apmešanās vieta.

NĀKAMAIS RĪTS

"Mums vajag ātri nogādāt viņus apmetnē!" es dzirdēju Saimona balsi cauri, mostoties.

Līdz ko atskanēja vārds "apmetne" visas manas maņas uzreiz bija pilnīgā nomodā un es gandrīz pielēcu sēdus.

"Kas notiek?" es jautāju.

"Vēl divi saslimušie. Mums viņi ātri jāaizved uz apmetni!" Saimons norādīja uz Feiju un Sairusu, kuriem savukārt bija redzamas lielas drudža piles uz pieres.

Panika iestājās ķermenī, bet es centos to neizrādīt, lai mazāk uztrauktu pārējos.

Es pamāju ar galvu, dodot zīmi Aleksam un Saimonam, ka mums Feija un Sairuss jāved uz apmetni. Kaut kā mēs nostādījām kājās divus saslimušos un ļoti lēni vedām uz apmetni. Sliktākais bija tas, ka nebija pilnīgi nekā ar ko viņus apsegt, jo mežā valdīja vēsa migla, kas visu varēja tikai pasliktināt.

Mēs beidzot nokļuvām apmetnē, kur bija neticami kluss apkārt. Mēs aizvedām jaunus slimniekus uz Hlojas mītni un kad bijām jau pie ieejas varēja sajust nepatīkamu smaku nākam no iekšas. Man uzmācās slikta priekšnojauta.

Mēs klusi ievadām Feiju un Sairusu iekšā un es gandrīz nometu viņus no skata kurš mums priekšā bija.

Hloja ar trīcošām rokām slaucīja asiņu straumīti kas tecēja no Minnas mutes, kura pati gulēja, smagi elpojot un klepojot. Aiz Hlojas mierīgi sēdēja Mets atspiedies pret akmens sienu aiz sevis, aizvērtām acīm. Bet pats šausmīgākais bija raudoša Hazela blakus nekustīgam Leo.

"Hloja tev viss labi? Kas notika?" Saimons bija pirmais kurš attapās.

Hloja lēni pagriezās un viņas sejā varēja redzēt izmisumu, šausmas un skumjas.

"Es nezinu... Es nezinu ko darīt," viņa piecēlās, "Minna," dziedniece norādīja uz savu palīdzi, kura gandrīz bezpalīdzīgi gulēja uz lapām, "pagaidām man nevarēs palīdzēt. Es nezinu vai es pati izdzīvošu un Leo..." viņa nespēja pabeigt teikumu.

Es un Saimons uzmanīgi nolikām Feiju un Sairusu kādā brīvā vietā. Mets mani pamanījis uzsmaidīja, bet viņa smaids pazuda skatienam aizceļojot pie Leo.

Lūsijai, Hazelai, Emetam, Džasperam un Metam bija pēc izskata krietni labāk, bet vēl bija vajadzīga atpūta.

Es centos neskatīties uz Leo, jo asaras jau tāpat bija grūti novaldīt.
Bija kaut kas jādara. Es vēlējos palīdzēt Hlojai, bet neko nejēdzu no ārstniecības un arī nevēlējos vēl vairāk dziednieci nogurdināt liekot skaidrot kas man jādara. Minna arī nevar palīdzēt un kaimiņu dziedniekam pašam ir viss savs bars jāārstē.

"Annij," mani uzrunāja Saimons, "tev viss labi? Tu izskaties bāla..."

"Tiešām?" es pārjautāju.

"Bet varbūt arī vienkārši apgaismojuma vaina..." puisis noteica un tad teica, "mums vajadzētu iznest un apglabāt Leo. Ja viņš šeit paliks tas var padarīt situāciju vēl sliktāku."

Es pamāju ar galvu un, uzmanīgi paņēmuši Leo auksto, nekustīgo ķermeni, iznesām to ārpus apmetnes. Mets vēl pašā sākumā, kad rādīja visu mūsu teritoriju, bija arī aizvedis līdz kapsētai. Toreiz es jutu tikai līdzjūtību pret aizgājušajiem bara locekļiem. Bet tagad... es stāvēju virs pašas dēla. Mana bara locekļa, kuru es pazinu.

"Ejam. Mūsu palīdzība varbūt ir vajadzīga apmetnē," Saimons viegli satvēra mani aiz pleciem un veda uz apmetni.

Mēs aizgājām atpakaļ un es klusībā cerēju, ka pa šo mazo brīdi es pamodīšos un šis viss izrādīsies viens liels slikts sapnis. Kad nonācām pie apmetnes ieejas, es uz brīdi apstājos, lai aizvērtu acis, dziļi ievilktu elpu un atkal atvērtu acis. Bet nekas nebija mainījies. Es joprojām stāvēju pie apmetnes ieejas, nevis gulēju savā mītnes guļamvietā. Uz mani vēl joprojām stāvēja un skumjām acīm skatījās Saimons, gaidīdams kad es ieešu. Vēl joprojām Hlojas mītnē gulēja slimnieki, kurus varbūt gaidīja tāds pats liktenis kā Leo.