Liktenis

45. | Taisnība

Es centos viņam paiet garām, nepievēršot uzmanību, bet viņš satvēra manu roku un pievilka pie sevis, liekot man ieskatīties viņa zeltainajās acīs.

"Annij, tu mani ignorē," viņš man skatījās cieši acīs, vēl nelaižot manu roku vaļā.

"Es neignorēju, vienkārši tagad nav laika," es atbildēju un novērsu skatienu, kad atmiņās jau atkal uzpeldēja pagājušā nakts ar Džeiku.

Mets viegli ar diviem pirkstiem satvēra manu zodu un piepacēla manu galvu, pievēršot manu skatienu atpakaļ viņa skatienam.

"Tu būtu vismaz sasveicinājusies ar mani, bet tu vienkārši pagāji garām, pat nepaskatījies manā virzienā it kā manis tur nebūtu," viņa sejā bija redzamas nelielas bailes un neuzticība.

Tiešām es esmu aizgājusi tik tālu, ka Mets man neuzticas? Tas bija stulbs jautājums. Protams, ka es neprotu iziet no šādām situācijām. Tā ir mana lielākā vājība, ka es sataisu problēmas un nemāku tās pati atrisināt.

"Parunāsim pēc tam. Tagad ir svarīgākas lietas darāmas," es izrāvos no Meta tvēriena un aizgāju, atstājot viņu stāvam tur pat pie Hlojas mītnes.

Mana sirds plēsās uz pusēm no šīm daudzajām jūtām pret Džeiku un Metu vienlaicīgi. Es vairs nezinu, kuru es mīlu vai nemīlu un ko es darīšu tālāk.

Es iegāju savā mītnē, lai nedaudz pabūtu vienatnē un izdomātu kā un ko darīt tālāk.

Mets bija vienīgais šeit, kuram es varētu pajautāt padomu. Es varu arī jautāt Hlojai, bet viņa ir dziedniece un maz pārzina tās lietas, kas jāpārzina man un Metam.

Ja tie kas nāk, nāk ar ļaunu nodomu, tad mums vajag turpināt apmetnes nostiprināšanu. Ja tie nāk ar labu nodomu, tad mums vajag sagatavot viņiem apmešanās vietu.

Es izgāju no savas mītnes un sapulcēju visu baru kopā.

"Esmu sapulcējusi jūs visus, lai sadalītu darāmo. Bet šoreiz tas ir ar konkrētu iemeslu, kas saistīts ar Hlojas redzēto vīziju," es iesāku, pievēršot visu uzmanību, "pagaidām es nevaru atklāt, kas tajā bija, bet varu tikai pateikt to, ka gaidāmais var būt bīstams un mums jābūt gataviem. Ļaunākajam gadījumam ir nepieciešams nostiprināt apmetni un izveidot divas rezerves izejas. Ar to nodarbosies stiprākie - Alekss un Hazela. Labākajam gadījumam mums vajag sagatavot gaidāmo, ja tā var teikt, viesu apmešanās vietu un ēdienu. Tam darbam būs Sairuss un Feija. Minna un Hloja, gatavojiet visu ātrai ārstēšanai nepieciešamo. Džasper un Lūsij, jūs būsiet apmetnes uzraugi ārpusē. Cerēsim uz labāko variantu."

Visi bez ierunām ķērās pie darba un jau pēc mirkļa visi bija pilnībā aizņemti ar savu darāmo lietu.

Mets pienāca pie manis: "Tu nepateici ko darīt man."

"Mums ar tevi ir jārunā," es atbildēju un aicināju viņu savā mītnē.

Mēs apsēdāmies pretī viens otram. Mets mani vēroja, gaidīdams, ko es teikšu. Es ievilku dziļu elpu.

"Es domāju, ka es neesmu piemērota šim baram. Varbūt tava māte kļūdījās un es neesmu tā, kura bija vajadzīga," es teicu.

"Ko tu runā?" Meta acīs bija nojaušamas dusmas, "ko tas Džeiks tev ir sastāstījis?"

Es apjuku: "Te nav nekāda sakara ar viņu... nu labi nedaudz ir, bet viņš neteica man neko tādu, lai es šo teiktu. Es izsaku savas domas."

"Es zināju, ka tev nevajadzēja iet uz turieni. Kopš tu pirmo reizi nokļuvi pie koijotiem, daļēji kļuvi par vienu no tiem, cenšoties samierināt gadiem ilgu naidu, tu esi kļuvusi pavisam savādāka. Es vairs neredzu tavās acīs to pašu mirdzumu, ko redzēju iepriekš, kad paskatījos uz tevi. Tu ieturi no manis distanci pat ja mēs guļam kopā," Meta balss tonis kļuva pakāpeniski skaļāks un viņš aprāvās, kad viņam aizlūza balss. Viņa acīs bija redzamas asaras.

Mazākais ko es vēlējos bija viņu tik sapināt, bet es to tomēr tagad izdarīju.

"Annij, viss ko es vēlos ir lai tu būtu laimīga. Bet es nevaru tev to piešķirt ja es nezinu taisnību par to ko tu domā un dari," viņš satvēra manu roku un viņš ieskatījās man acīs, "lūdzu, pasaki taisnību man."

"Man arī viss ko es vēlos ir, lai tu būtu laimīgs, bet ja es teikšu taisnību tas tevi vēl vairāk sāpinās. Es to neizturēšu," es klusi noteicu, juzdama kaklā kāpjam sāpīgu asaru kamolu.

Mets ar pārliecību atbildēja: "Lai kas tas būtu, es atbalstīšu tevi. Lai cik tas sāpīgi būtu man."

Es nodūru skatienu un klusi teicu: "Es ar viņu pārgulēju."

"Ko?" puisis izdvesa, bet es neuzdrošinājos skatīties uz viņu.

"Es pagājušajā naktī biju kopā ar Džeiku," es tikpat klusi atkārtoju.

Mets atlaida manu roku, ko bija visu šo laiku turējis. Dzeļošs aukstums apņēma to roku. Puisis smagi nopūtās un vairs neko nesakot izgāja no manas mītnes.

Es necentos viņu apturēt. Es ļoti labi sapratu, ka pie visa tagad esmu vainīga es pati.

META SKATUPUNKTS

Izgāju ārā no Annijas mītnes un devos ārā no apmetnes, cenzdamies novaldīt asaras. Pa ceļam uz izeju pamanīju Hloju skatāmies manā virzienā. Viņa noteikti pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā, bet šobrīd man bija vienalga. Man vajadzēja uz brīdi aiziet no visiem, lai aptvertu, ko Annija man tikko teica.

Es agrāk neticēju mīlestībai no pirmā acu skatiena, bet mans uzskats izzuda, kad parādījās Annija. Mani apbūra viņas skaistums un raksturs jau no paša pirmā mirkļa. Jau kopš tā paša mirkļa, manī bija neizskaidrojama vēlme viņu aizsargāt, lai ko tas maksātu. Es biju gatavs atdot par viņu savu dzīvību. Un vēl joprojām esmu.

Beidzot ļāvu asarām izplūst, kad neviena vairs nebija apkārt. Iemetu akmeni dīķī pie, kura biju atnācis.

Šis bija tas pats dīķis pie kura es pirmo reizi noskūpstīju Anniju. Tas tagad liekās tik sen. Es vienmēr biju pārliecināts, ka mēs esam radīti viens otram, bet liekas es kļūdījos.

Nāsīs iesitās šeit vēl nebijusi smarža. Es pagriezos, bet aiz manis neviena nebija. Kājas pašas sāka atkāpties uz apmetnes pusi. Pārvērtos par gepardu un sāku skriet, bet tālu netiku, jo tiku aplenkts.

Lauvas?

Viena no lauvām pārvērtās par gara auguma, spēcīgu sievieti un uzrunāja mani: "Mēs nenākam ar ļaunu. Mēs meklējam ziemeļu gepardu baru."

Es pārvērtos atpakaļ par cilvēku un atbildēju sievietei: "Es esmu ziemeļu bara barvedes vietnieks."

Viņas sejā parādījās atvieglojums un viņa pamāja kādam no pārējiem lauvām, lai iznāk. Viens iznāca manā priekšā un pārvērtās par mani vecāku vīrieti.

"Mēs esam Āfrikas lauvu bars. Es esmu barvedis Vitams un vēlos satikties ar jūsu barvedi," viņš paskaidroja, stiepdams man pretī savu roku.

"Es jūs aizvedīšu, bet drīkst nākt tikai trīs no jums. Pārējiem vēlams palikt pie ieejas drošības dēļ, ja saprotat mani," es paspiedu Vitama roku ar smaidu un vedu viņus uz apmetni.