Pirms es krītu...

6.Nodaļa

''Paldies Mistiskais,

Launags tiešām šķita labāks izlasot Tavu vēstuli.

Manas domas par Tevi nemaz nevar mainīties,jo man tādas vēl par Tevi nav.Varbūt tuvākajā laikā parādīsies tādas.Varbūt tas ir mazliet dīvaini,bet dīvainības ir mana pasaule.Tā kā,tas domas par Tevi noteikti nemainīs.Par to Tev nav jāsatraucas.

Kā gan var klāties?Kamēr nav Tavas vēstules, es esmu vientuļa.Pašlaik mans dators ir mājās un savas trīs grāmatas esmu izlasījusi simtiem reižu cauri.Esi dzirdējis par rakstnieci Margo?Iesaku palasīt.

Kā Tev pašam klājās?Gan jau,ka interesantāk.

Jā,man ir daudz brīvā laika.Parasti es veros vai nu laukā pa logu vai veros griestos un domāju.Nav jau pašlaik man ko darīt.Pēdējā laikā gudroju,kas Tu varētu būt.Pat ja tas ir bezjēdzīgi.Šajā slimnīcā ir ap diviem tūkstošiem bērnu un vismaz puse ir zēnu.Tā kā nemaz nav tik viegli.

Ko Tu dari brīvajā laikā?

Kas gan mani varētu apciemot?Man šķita, 6 gadus atpakaļ, ka man ir īsti draugi, bet gada laikā viņi visi pazuda.Radi īpaši šeit neiesaistās.Bet ar vecākiem ir jau sarežģītāk.It kā saka,ka daudz darba un maz laika,bet es to tulkoju savādāk.Es uzskatu,ka mammai vienkārši ir sāpīgi noskatīties kā es izdziestu no šīs zemes virsas.Laikam nav pamanījusi,ka jau sešus gadus esmu cīnītāja.Bet es neko nevaru padarīt.Viņu dzīve.

Tevi kāds apciemo?

Ceru uz atbildi.

Ar cieņu,

Odrija.''

Šo vēstuli bija grūti rakstīt.Tik daudz skarbas patiesības.Man noritēja nodevēja asara pāri vaigam.Ātri to noslaucīju,lai neviens nepamana.

Laikam es zinu kāpēc viņš var izspiegot mani,bet es to nepamanu.Uz durvīm ir stikls it kā priekš ārstiem.Par to var redzēt tikai no ārpuses.Es caur to neko neredzu.Cik muļķīga ideja.Mani var nospiegot visi man to nezinot.

Varbūt tas bija,lai es neredzu ārstu norūpējušās sejas,vecāku bezcerību un bērnu asaras.Tas varbūt ir,lai mani pasargā no depresijas,kas atrodas aiz tā stikla.Visdrīzāk manas pašas drošības dēļ.

Jau kādu laiciņu sēdēju un vēroju savas rokas.Āda ir sausa un mazliet saplaisājusi.Nagi ir kārtīgi nolakoti.Uz savu dzimšanas dienu es nolakoju.Tas bija tikai trīs dienas atpakaļ.Vēl labi ir saglabājušies.Man nekad nav bijis gredzena, jo vecāki uzskatīja, ka es nedrīkstu nēsāt tādas lietas.Uzskatīja,ka mana veselība pasliktināsies.Vislielākās pasakas kādas es esmu dzirdējusi.

Es atgriezos realitātē.Ir pagājusi stunda kopš launaga un māsiņa nav bijusi savākt manus traukus.Diezgan dīvaini.Parasti viņa atnāk divdesmit minūtes pēc launaga sākuma.Būs vien jāpasauc viņa.

Uzspiežu pogu uz sienas.Pēc īsa mirkļa ieskrien māsiņa.Tā nav mana māsiņa.

-Kur ir māsiņa Luisa?-es pārsteigta apvaicājos.

-Māsiņa Luisa devās mājās.Viņas maiņa ir beigusies.-svešā māsiņa nopietni atbildēja.

-Nu labi.Jūs zināt,kas ir Mistiskais puisis,kas raksta man vēstules?-es apvaicājos.

-Jā,viņu sauc...-viņa iesāka,bet es viņu pārtraucu.

-Man nevajag vārdu.Esat tik mīļa un nogādājat viņam šo.-es parādīju vēstuli.

-Protams-viņa paņēma vēstuli un izgāja no palātas.

Dīvaini.Mana māsiņa vienmēr ir uz vietas.