Pirms es krītu...

29.Nodaļa

Pulkstens tuvojās puspieciem,es ar Luisu lēnām devāmies uz slimnīcas bibliotēku,kur šodien runās divi jaunieši par savu ticību,kā viņi ir nonākuši tik tālu.Es apsolīju Dievam,man solījums jāpilda.

Es apsēdos pašā aizmugurē,lai mani īpaši pašlaik neievēro.Ja tie būs viņi,tad pēc pasākuma pieiešu pie viņiem.Pašlaik vēl es viņus neredzu.Te tikai tagad ir slimnīcas iedzīvotāji,pacienti-saucat kā gribat.Man jau šīs ir mājas.Es nesūdzos par slimnīcām,man it kā nav iebildumu.Sākumā bija,jo slimnīca bija man depresijas avots līdz man par māsiņu iedeva Luisu.Viņa man palīdzēja neiekrist bezdibenī,paldies viņai par to.

Mani no pārdomām priekšā iztraucēja jauniešu balsis.Pacēlu acis pret viņiem un sastingu...

-Sveiki,es esmu Leksija un šis ir mans dvīņu brālis Tomijs.-viņa pārlaimes pilnā smaidā sacīja.

TIE IR VIŅI!

Es nespēju noticēt.Pēc tik ilga laika atkal viņus redzēt.Pēc veseliem 8 gadiem.Iedomājies,astoņi gadi ir pagājuši.

-Prieks šodien būt pie jums un sniegt mūsu liecības.-turpināja Tomijs.

-Jūsu slimnīcu gribējām sen jau apmeklēt,bet kā jau saka,Dievs visu sakārtoja pēc saviem plāniem,lai šeit nonāktu tiki šodien-Leksija iesmejoties stāstīja.

Pasākums bija silts un mājīgs.Dvīņi izstaroja tik lielu mīlestību,kādu es sen nebiju redzējusi.Tas ir apbrīnojami.Pašlaik es stāvu rindas beigās.Protams,es nestāvu rindā tikai tāpēc,lai iegādātos viņu grāmatu,bet arī tāpēc,lai satiktu viņus.Ceru,ka viņi mani atpazīs,jo f-book ir sešus gadus veca bilde.Pēc tam,kad saslimu ar vēzi,es vairs bildi nemainīju,jo uzskatīju,ka palieku ar vien atbaidošāka,bet pašlaik man vienkārši nav bijis laiks nomainīt.Ak,es aizņemtais cilvēks,kurš nevar izdomāt kā aizpildīt pārpildīto brīvo laiku.

Rindā man priekšā pašlaik vēl atradās tikai divi cilvēki un tad es ar viņiem satikšos.Es nervozēju,man nav nejausmas ko es teikšu.Ceru,ka vārdi nāks paši no sevis.

Ar cerības pilnu sirdi es nonācu pie viņu galda un sirsnīgi pasmaidīju.

-Čau Leksij,Tomij!Tā cerēju jūs satikt.-es minstinoties iesāku.Vēroju viņu reakciju.Tomijs laikam mani neatpazina,bet Leksija centās atcerēties,kur mani iepriekš ir redzējusi.

-Piedod,bet Tu esi?-Tomijs apjautājās.

Es jutos vīlusies,ka viņš mani neatpazina.Mēs bijām labākie draugi jau no trīs gadu vecuma.Tad viņam bija pieci.Nevar būt,ka viņi ir mani aizmirsuši.Viņiem bija desmit gadi,kad pēdējo reizi tikāmies.Gan jau atcerēsies.

-Es esmu Odrija.Meitene no jūsu bērnības,labākie draugi,astoņus gadus atpakaļ,Virdžīnijā.-es centos minēt faktus,lai atsvaidzinātu atmiņu.

-Ak šausmas,Odrij,Tu esi tā izmainījusies.Tikai tā pati matu un acu krāsa.-Leksija iesaucās un pieleca kājās.Viņa apskrēja apkārt galdam un stipri mani apķēra.Es protams neiebildu,jo tādu reakciju es gaidīju jau no paša sākuma.

Pavēros uz Tomiju,viņš izskatījās apstulbis vēl jo projām.Leksija pagriezās pret viņu.

-Tom,Tu tak viņu atceries.Mūsu trijotne ''TOL forever''.Atceries?-viņa nepacietīgi verās brālī.Tad es pamanīju,ka Tomija acis mainās.Tajās bija redzams prieks,bēdas,skumjas,cerības,laime kopā.iņš nekavējoties apķēra mani un nelaida vaļā.

-O,kur Tu biji pazudusi?Tu salauzi mūsu trijotni,Tu sāpināji mani.Nākamajā vasarā,kad Tu neieradies man zeme zem kājām pabruka.-viņš klusu sacīja man pie aus.

Tad viņš mani atlaida.Šoreiz manās acīs varēja vērot sāpes,daudz sāpju un nodevību.Dzirdot Tomija sacīto es jūtos kā nodevēja.Es nodevu viņu,es lauzu mūsu draudzības zvērestu.

''TOL forever aizstāvēs,paliks kopā uz mūžiem,

Palīdzēs kritušajam celties un atrast gaismu;

Mūžam kopā,mūžam blakus,mūžam TOL.''

-Tomijs,Odrija,Leksija.

Priekš desmitgadniekiem un astoņgadnieces zvērests bija ļoti labs.Mēs to nelauzām,ja pārkām kādu no likumiem,tad pienācās sods.Sodi bija dažādi.Smagākais,ka no TOL tiec izmests uz dienu,bet tik tālu mēs nenonācām.Parasti sods aprobežojās līdz 10 minūšu izmešanai,bet es tagad esmu peldījusi izmešanu.Neceru uz piedošanu.

-Tomij,Leksij,es nevarēju atgriezties.Vecmāmiņa nomira un vecāki vairs mani nelaida un divus gadus vēlāk es nonācu šeit,LA slimnīcā.Kopš tās dienas šī ir mana dzīve.Piedodiet,ka neaizrakstīju jums.Jūs bijāt,esat pelnījuši paskaidrojumu.-es nodūrusi acis sacīju.

Tomijs pacēla manas acis pret viņu un neziņas pilnām acīm paskatījās uz mani.

-Kāpēc Tu šeit esi jau sešus gadus?-viņš baiļu pilnu balsi pajautāja.

-Man ir galvas audzējs,kas vēl nav pazudis,bet situācija uzlabojas.-es cerīgi iesāku.Cerēju,ka viņus tas nesatrauks.Bet Leksijas un Tomija acīs varēja saskatīt sašutumu,netaisnību,bailes,pārsteigumu.Viņi šādu atbildi negaidīja.

Pārējo laiku mēs pavadījām manā palātā runājot visu,kas noticis pa šiem astoņiem gadiem.Mans stāsts nebija pārāk garš,bet viņi varēja izpausties.