Pirms es krītu...

28.Nodaļa

Drīz vien arī es iemigu.Atkal nonācu savā tukšajā sapnī.Es stāvēju pie bezdibeņa malas,tikai šoreiz man pretī nevērās acis,manu vārdu neviens nesauca.Tas ir dīvaini.Es stāvēju pie malas un lūkojos lejā,protams,es neko nespēju saskatīt.Tas ir kritiens piķa melnā tumsā mūžīgi.

Apstaigāju pāris reizes apkārt un ielūkojos atkal bezdibenī.Neviens mani nesauca un tas ir labi,tas nozīmē,ka man nav šonakt tur jānokrīt.Man ir stabila zeme zem kājām un man nav jābaidās.Tā ir cerība,vismaz tai ir jābūt cerībai.Bet kāpēc gan man nenolekt?Es tak tā pat pamodīšos,bet pirms paspēju spert soli bezdibenī es uztrūkos sēdus savā palātas gultā.

Pavēros pulkstenī.Tas rādīja 03.35 naktī.Par agru,lai celtos,bet miegs ir pazudis no manis.Es noteikti neaizmigšu,tāpēc es izkāpu no gultas un devos meklēt Luisu.Ceru,ka viņa tur pat kaut kur ir.Devos ārā no palātas.Slimnīcā apkārt man gaitenī ir nāves klusums,es pat sistēmas nedzirdēju.Gaiteņa galā dega viena lampa,dīvaini,parasti deg visas.Devos uz gaiteņa galu cerēdama,ka tur kādu satikšu.Nogriezos gaiteņa galā pa kreisi un devos uz reģistrāciju.Tur arī neviena nebija.Man parādījās panika.Nevar būt,ka esmu palikusi šeit viena,tas noteikti nav pa īstam.Devos atpakaļ uz savu palātu.Nav omulīgi staigāt pa tukšu slimnīcu.Šeit nevajadzētu būt tukšumam.Vajadzēja mudžēt no māsiņām.Apsēdos gultā un centos aizmigt.Gan jau viņas kaut kur ir.

Beigu beigās man izdevās iemigt,bet tad es sajutu adatu vēnā.Par laimi es neesmu viena.Pavēru acis,Luisa smaidīja man pretī.

-Labrīt saulstariņ.-viņa nočivināja man.

-Labrīt.-es attraucu.

-Kā gulēji?-viņa apvaicājās.

-Bija diezgan dīvaini.Naktī,kad pamodos un devos kādu meklēt,es nevienu nesatiku.Vai tas ir iespējams vai arī es ko sapņoju?-es uztraukti pajautāju.Cerēju saņemt paskaidrojumu.

-To Tu noteikti esi nosapņojusi.Šeit šonakt Tevi vaktēja Liza.Visu laiku atradās Tev blakus uz krēsla.Domāju,ka Tev rādās reālistiski sapņi.Šeit vienmēr ir vismaz septiņas māsiņas uz katru stāvu.-viņa paskaidroja.

Ar tādu atbildi man pietika un atkal devos pagulēt,jutos nogurusi.Nogurums nav laba lieta.Man šodien ir jāiet uz pasākumu un gribu izskatīties svaiga nevis kā veca gaļa.Man dažbrīd ir svarīgs mans izskats,it īpaši,ja tie var būt mani bērnības draugi.

Astoņos Luisa mani pamodināja,lai es paēstu brokastis.Brokastīs bija vaniļas pudiņš ar šokolādes jogortiņu.Nekā īpaša,bet labs savienojums.Vismaz par to viņi ir padomājuši.Ēdiens,ja to var saukt par ēdienu,vienmēr ir garšīgs.Nesūdzos par to.Parasti visi saka,ka slimnīcas ēdiens nav ēdams,bet es saku tieši pretējo.Šeit ir garšīgāk nekā mājās.Mana mamma tā pat gandrīz nekad negatavoja,tā kā nav jau arī ko salīdzināt.

Bet ģimenes domas labāk izmest ārā no prāta,tā ir pagātne un es negribu tur atgriezties,kad izveseļošos man plāns ir pārvākties uz Virdžīniju,jo omīte man īpašumā atstāja viņas māju un visu apkārt tai,kas piederēja viņai.Mazs remontiņš un viss būs moderni un perfekti.Galvenais,ka mājīgi.

Luisa ienāca pakaļ traukiem un pirms gāja prom pateica foršus jaunumus.

-Mihaelam šodien aizies dators,vakarā varēsiet sarunāties skype.

Tas mani ļoti iepriecināja.Tik ļoti vēlos ar viņu parunāties.Ir noticis tik daudz ko vajadzētu viņam pateikt,kaut tai pašā laikā nekas nav noticis.Par savu mazo depresijas lēkmi es viņam neteikšu.Tas lai paliek šajās četrās sienās. Ceru,ka viņam ir daudz labāk.Vismaz Luisa saka,ka viņš pārsteidzoši ātri atveseļojas,jo tas nebija iespējams.Pēc tāda asins izplūduma smadzenēs esot viņam jānomirst,bet viņš ir dzīvs un gandrīz vesels.Man arī paliek labāk un ceru,ka tā turpināsies un es pa tiešām izveseļošos uz visiem laikiem.Tad mēs laimīgi dzīvosim tālāk,es Virdžīnijā un gan jau viņš kaut kur tur pat tuvumā,lai varētu satikties.Tas izklausās tik fantastiski,bet dzīve nedod fantastiskos mirkļus daudz,vienmēr kaut kas sarežģās.