Pirms es krītu...

59.Nodaļa

Šodien mēs jaunieši nebrokastojam mājās,mums radās labāka ideja.Mēs palūdzām Gvenai,lai iesaiņo maizītes līdzi.Mēs dosimies šodien kalnos ēst brokastis un ķert labas izjūtas augstumos.Cik jauki,ka šāda ideja radās Rendijam.Es tik ļoti gribu aizbraukt kalnos,jo LA es neesmu redzējusi kalnus.

Šeit Ričmondā no LA ir atšķirība tāda,ka jūras līcis nav te pat aiz durvju sliekšņa.Līdz jūrai ir jābrauc aptuveni stunda,tas arī nav daudz.Tā kā tuvojās vasara,tad jau noteikti jūru mēs apmeklēsim.Gan jau,ka arī uztaisīsim mazu kempingu uz pāris dienām.Tas būs viens no vasaras piedzīvojumiem manā saraksta,kuru es rakstu jau no mazotnes.

Es sarakstā sarakstu piedzīvojumus vai idejas,kuras es vēlētos gadu laikā piepildīt.Katram derētu šāds sapņu vai vēlmju saraksts.Ir uz ko tiekties,jo pēc sapņiem ir jāskrien,jo stāvot tie izgaisīs tālēs zilajās.

-O,tu paņēmi ērtus apavus?-Leksija beidzot iekāpusi tēva džipā jautāja.

-Jā,protams.Es venmēr gatava.-es uzsmaidīju.

Kā mums ir paveicies,mēs šajā kompānijā esam 5 cilvēku un džipā ir tieši piecas vietas.Ar ko diez mēs brauktu,ja mēs būtu vairāk?No Tomija teiktā es sapratu,ka bez džipa nemaz vērts braukt kalnos,tad daudz laika jāpavada uz kājām staigājot.Es arī neesmu vēl ideālā fiziskajā formā,lai tagad kalnā kāptu 10 kilometrus un pēc tam kāptu lejā.

Ādams bija sajūsmā par mūsu ideja,tāpēc aizdeva savu džipu.Esmu ļoti pateicīga viņam.Nezinu kā vien pateikties viņam par visu.Viņš mani izglāba no bērnu nama,atgādāja uz pašu labāko ģimenīti,adoptēja manu draugu,deva superistabu un nākamgad vēl izskolos mani skolā.Nākamgad man jau būs izlaidums.Atgriezties skolā būs gan brīnišķīgi,gan stresaini.Neesmu pieradusi pie daudz cilvēkiem sev apkārt.

-Odrij?-Mihaela elpa pie manas auss lika ķermenim pārskriet pāri patīkamām tirpām.

Es pagriezos pret viņu un pavēros viņa dzidri zilajās acīs.

-Tu izskaties tik lamīga,negribi padalīties?-viņa acīs uz īsu sekundi pazibēja bailes.

-Viss labi Mihael?-es sabijusies jautāju.

-Gan jau,ka būs.-viņš pasmaidīja,-rīt līdz ārstam aizlidošu.

-Varu lidot Tev līdzi?-es noreizējusies vēros viņā.

-Protams saulīt.-viņš iedeva man buču uz pieres un novērsās.

Viņš ir nervozs,to es jūtu viņa kustībās.Mihaels parasti izturās neitrāli,kaut kas viņu nomāca.

-Kurš ierunājās par lidošanu?-Leksija apmetusies riņķī no priekšas krēsla jautāja.

-Es ar Odriju rīt aizlidosim līdz ārstiem uz LA,ja vien tas ir iespējams.-Mihaels cenšoties smaidīt noteica.

-Viss labi jums?-Leksijas mirdzums pazuda acīs un pārvērtās rūpēs.

-Viss ir labi,bet man vajag aprunāties ar Dr.Hennliju.-viņš noteica.

-Nu labi,-Leksijas vaibsti atmaiga,-protams,ka jūs varēsiet.Tulīt visu nokārtošu.

Es tikai satvēru Mihaela roku un viegli saspiedu.Tā bija zīme no manis,ka esmu ar viņu vienalga kas ir noticis.Pretī saņēmu tādu pašu spiedienu.Domāju,ka tas nozīmē to,ka viņš saprot.Bet tik un tā es esmu nobažījusies,viņš taču izveseļojās?Vismaz ārsti viņu izlaida no slimnīcas.