Pirms es krītu...

43.Nodaļa

Vakarā,kad atgriezāmies es biju ļoti nogurusi un pa taisno devos uz gultu.Es pat atteicos no vakariņām.Es esmu novārgusi pa šiem gadiem un tā pastaiga man atņēma tik daudz spēka,ka es pat nespēju stundu normāli pastaigāties.

**********************************************************

No rīta es pamodos diezgan labi izgulējusies,ja neskaita to,ka man sāp visas maliņas-it kā kāds mani būtu piesitis pa nakti.Šādu sajūtu man vēl nav nācies piedzīvot,bet kādreiz vienmēr ir pirmā reize.

Pavēros sev blakus,Leksijas vairs šeit nebija.Tad es sadzirdēju lejā jautru mūziku.Uzvilku halātiņu un devos lejā pa kāpnēm.Es sekoju mūzikai.Mūzika nāca no istabas,kurā es vakar vēl nebiju bijusi.Pavēru durvis un attapos pret aptuveni 15 jauniešu acīm.Es gribu ielīst zemē.Es stāvu halātā,pidžamā,ar džungļu matiem pretī jauniešiem,kuriem ir ap 16-19 gadu.

-Labrīt O!Redzu,ka esi pamodusies.Vēlies mums pievienoties?-Leksija labā garastāvoklī pienāca man klāt un apskāva.

-Es domāju,ka šodienu izlaidīšu.-es centos pateikt to tik optimistiski cik vien varēju un pasmaidīju.-Gan jau citu reizi.-pagriezos un devos prom.

Jūtos tagad tik neērti.Es izjaucu viņu nodarbību.Nezinu vai tie bija dejotāji vai vingrotāji,bet es neko no tā neprotu.Ātri pazudu vannas istabā un salaboju savu izskatu.Netaisos nevienam vairs tāda rādīties.Tad es devos lejā sameklēt sev ko ēdamu.Mans vēders kauca pēc ēdiena,jo vakar es kārtīgi to nepabaroju.

Virtuvē es atkal sastapos ar visiem.Par laimi es šoreiz izskatījos daudz labāk.Ceru,ka tas vairs neatkārtosies.

-Cik jauki!Tu paspēji uz piknika daļu.Mēs tulīt dosimies laukā,sētā un taisīsim iknedēļas pikniku.-Leksija smaidot pieķērās manai rokai un vilka mani dziļāk virtuvē.

Viņa iepazīstināja mani ar visiem,bet vārdus atcerēties man nav viegli.Tā kā es pusei vairs vārdus neatceros.

-Cik patīkami jūs visus iepazīt.Mani sauc Odrija.-es smaidot sacīju.

Tad mēs devāmies laukā,kur visi spēlēja spēles,runājās,klāja galdu,bet es aizgāju atgulties šūpuļtīklā.Man nav tik daudz spēka,lai piedalītos aktivitātēs.Man vispirms vajag treniņus.

Pie manis pienāca meitene ar skaistiem matiem un apsēdās blakus.

-Ceru,ka varu piesēst.-viņa smaidot sacīja.

-Protams,kā redzi nav aizņemts.-es pieklājīgi atbildēju.

-Kas Tu skaities Leksijai?-viņa ziņkārīgi iejautājās.

-Esmu viņas audžu māsa un bērnības draudzene.-es mierīgi atbildēju.

-Audžu māsa?Kāpēc es neko neesmu par Tevi dzirdējusi?-viņa apstulbusi apjautājās.

-Mani adoptēja tikai nedēļu atpakaļ,kad es vēl atrados slimnīcā mani vecāki atteicās no manis un Leksija bija tik laipna,ka palūdza Ādamam mani un manu draugu adoptēt.-es smaidot atbildēju.

-Tavu draugu,draugu?Vai vienkārši draugu?Kur viņš ir?-viņa smīnot pajautāja.

-Vienkārši draugu.Pašlaik viņš ir NY slimnīcā.Pēc trīs dienām būs šeit.-es smaidot sacīju.

-Kas jums ir ar tām slimnīcām?-viņa jautāja.

-Es sešus gadus slimoju ar galvas audzēju.Tagad viss laikam ir labi,bet Mihaelam bija smags asins izplūdums galvā,bet arī viņam tagad ir labi.-es atbildēju.

-Tas ir brīnišķīgi,es domāju to,ka jūs izveseļojāties un jums ir tagad ģimene.-viņa draudzīgi uzsmaidīja man.

-Meitenes laiks ēst.-Leksija paziņoja un saņēma mūs aiz rokām.

Šī būs raiba diena,ja neskaita to,ka ir tikai pusdienas laiks.