Pirms es krītu...

39.Nodaļa

  Pēc tik labas atpūtas man uznāca miegs un es aizmigu palātā.Pamodos tikai tad,kad Luisa atnesa man vakariņas.Šodien vakariņās viņa man pasniedza ēdienu,ko viņa sauc par burito.Pēc viņas vārdiem,tas nav veselīgs,bet garšīgs.Ja garšīgs,tad ēdams.
Pēc vakariņām mani pārņēma patīkamas satraukuma tirpas.Es rīt dodos mājās un tagad jau tulīt jāiet gulēt.Līdz ko es pamodīšos Leksija un Tomijs man atnāks pakaļ.Es tikšu ārā no šejienes.Daudz svaiga gaisa sen neesmu elpojusi.Tas būs BRĪNIŠĶĪGI!Nevaru vien sagaidīt un lai ātrāk to visu sagaidītu es došos gulēt.Kaut gan tas ir neiespējami ar tādiem tauriņiem vēderā.
*************************************************
No rīta mani pamodināja Leksijas un Tomija apskāviens.Tik burvīgs rīts.Jau otrais pēc kārtas.Esmu paradīzē,bet uz cik ilgu laiku?Ceru,ka mūžīgi.Esmu pelnījusi sešu gadu paradīzi pēc šīm pārciestajām dienām slimnīcā.Es varu sākt dzīvot jaunu,svaigu dzīvi.Es varu būt īsta pusaudze,pat ja nezinu definīciju vārdam pusaudze.Neesmu nekad neko tādu darījusi.Varbūt es kaut ko esmu darījusi kā skatījusies Netflixu,čatojusi ar zēnu...un tas laikam arī ir viss.Laikam nemaz es neatbilstu definīcijai-pusaudze.
Mēs ar L&T savācām manas atlikušās mantas,kas atradās slimnīcā un devāmies atvadīties no Luisas un Dr.Herverta.Viņi ir tie,kas mani atvilka šitik tālu.Viņi bija tie,kas turēja mani dzīvu un izvilka no bezdibeņa.
Bet pag,kad es pēdējo reizi redzēju bezdibeņa sapņus?Pat vairs neatceros.Tas noteikti nebija nesen.
Abus divus es atradu viņus ēdnīcā.Viņi ieturēja savas brokastis.Viņi izskatījās nopietni.Gan jau pārsprieda kaut ko svarīgu,bet man ir viņi jāiztraucē.Luisa pacēla acis uz augšu un pamanīja mani.Viņas sejā pavīdēja smaids.Viņa pamāja man,lai eju pie viņiem.
-Piedod,ka iztraucēju jūsu sarunu.-es atvainodamies piesēdu pie galda.
-Nekas,gan jau atvadas neaizņems daudz laika.-Dr.Herverts iestarpināja.-Mums ir dzīvības,kas vēl jāglābj.-To pasakot viņš piecēlās un izgāja no ēdnīcas.Es pat nespēju atvadīties.Viņš vienkārši aizgāja.
-Neņem viņu pierē.Viņš nav vienīgais,kas bija Tev pieķēries.-Luisa skumji smaidot sacīja.
-Es atnācu tikai atvadīties.Man jādodas.Taxi gaida,man jādodas uz lidostu.-es klusi nomurmināju.Jūtos mazliet aizvainota pēc Dr.Herverta izgājiena.Nav jau tā,ka neesmu viņiem pieķērusies.Viņi ir mana mazā slimnīcas ģimenīte.
-Labi,tad Tev ir jādodās.Tiksimies pēc mēneša uz pārbaudi.Nesaslimsti,esi stipra.-Luisa noteica un apskāva mani.Pēc neilga brīža viņa piecēlās,paņēma savu rīta kafiju un aizgāja.
Esmu brīva no šejienes. Attā slimnīca,sveikas mājas.!