Pirms es krītu...

11.Nodaļa

Kā jau zināju.Mana mamma šodien atnāca ciemos.Pašlaik viņa sēž blakus manai gultai un veras uz savām kārtīgi koptajām rokām.Es parasti tad jūtos neērti,jo manas rokas ir sausas un saplaisājušas.Mana mamma vēl nav pateikusi ne vārda.Tas ir tik nogurdinoši.Man parasti nepatīk uzsākt sarunu ar viņu pirmajai,jo jūtos tā it kā iztraucētu viņu no svarīgām domām.Būs vien jāsaņemas.Klusumu es arī nevaru paciest mūsu starpā.

-Mam?-es iejautājos.

Viņa pacēla savas acis pret mani.Tās bija tik tukšas un aukstas.Man pār muguru pārgāja drebuļi.

-Tu man atnesi portatīvo?-klusi ievaicājos.

-Mhm,Tev vajadzēja?-viņa garlaikoti atbildēja.

-Mam,Tu laikam nesaproti,ka Tava meita ir smagi slima.Kāpēc Tu klusē?Kāpēc Tu tik reti šeit nāc?Kāpēc tētis nenāk?Ar ko jūs esat tik aizņemti?Man vajag jūsu atbalstu.Man vajag Tevi.-es biju aizsvilusies no dusmām,bet tās centos neizrādīt.

Atbildes vietā es saņēmu tukšu skatienu.Tas tik ļoti žņaudza manu sirdi.Es nespēju vairs tajās vērties.Man vairs nav pa spēkam raudāt viņu dēļ.Viņi tāpat manī neklausās.Uz visiem maniem jautājumiem es saņemu tukšu skatienu.Tie skatieni katru reizi nogalina daļiņu no manas iecietīgās mīlestības pret viņiem.Tā lēnām izsīkst,bet veroties viņas acīs šķiet,ka viņai sen tā ir izsīkusi.

-Es rīt atnesīšu Tavu portatīvo-to pasakot viņa piecēlās un aizgāja.Tās bija 15 minūtes kopā ar mammu.Veselas 15 notriektas minūtes.Tukšu acu skatienu un klusuma žņaugtas minūtes.Mana sirds sāpēja.Tā bija sarāvusies čokurā.Viņi vairs mani nemīl.Es viņiem esmu tukša vieta,kas ķeksīša pēc ir jāaprauga.Es viņiem vairs neesmu nekas.

Es jutu,ka pār maniem vaigiem sāka birt siltas asaras.Es nepretojos tam.Mana sirds ir pelnījusi izlaist visas sāpes ārā.Sen nebiju raudājusi.

Kādu pusstundu es vēros pretējā sienā un birdināju asaras.Es nekliedzu,es nešņukstēju-asaras vienkārši bira.Pēc mokošās pusstundas es sajutu mieru un tukšumu.Es biju iztukšota.Es centos aizmirsties sevī.Bet protams man neviens to neļāva,jo tajā brīdī telpā ienāca māsiņa ar pusdienām.Viņa izskatījās norūpējusies.

-Odrij,viss labi?-viņa pavaicāja.

Es tikai pakratīju galvu un ķēros klāt pusdienām.Blakus šķīvim stāvēja vēstule,bet pašlaik man nebija spēka ne to izlasīt,ne arī atbildēt.

Kad biju apēdusi savu kartupeļu biezputru ar spinātu mērci,persiku un izdzērusi svaigi spiestu ābolu sulu-es nolēmu,ka došos pie miera un pagulēšu līdz launaga laikam.